Esam radīti ugunij, kas deg, nevis pelniem, kas izdziest

Inese Šteinerte - Vatikāns

Ievadot Lielo Gavēni ar Svēto Misi Svētās Sabīnes baznīcā Romas Avventino kalnā, pāvests homīlijā paskaidroja, ka caur pravieša Joēla muti Kungs izsaka īsu un kodolīgu vēsti “Atgriezieties pie manis!” (12). “Ja jau mums likts atgriezties, tas nozīmē, ka esam aizgājuši pārāk tālu,” teica Francisks un atgādināja, ka Gavēnis ir laiks, kurā atrast dzīves virzienu. Tāpat kā jebkurā gājumā, arī dzīves gaitā galvenais ir nepazaudēt mērķi. Katram ir jāuzdod sev jautājums – vai eju pareizajā virzienā, vai, varbūt, man pietiek ar to, ka esmu nodzīvojis dienu, domājot tikai, lai man būtu labi, lai spētu atrisināt kādu problēmu un nedaudz izklaidētos. Taču, kāds ir mērķis? Varbūt tā ir veselība, ko daudzi uzskata par pašu galveno, bet, kas ātrāk, vai vēlāk pāries. Varbūt materiālie labumi, sava labklājība? Šo labumu dēļ pasaulē tomēr neesam sūtīti. Mums ir jāatgriežas pie Kunga. Viņš ir mūsu šīszemes ceļojuma mērķis, un mums ir jāizvēlas virziens, kas ved pie Viņa. 

Lai no jauna atrastu pareizo virzienu, Pelnu trešdienā mums tiek dota zīme – pelni uz galvas. Pāvests paskaidroja, ka tā ir zīme, kas liek domāt arī par to, kas mūsu galvā darās. Mūsu domas bieži vien kavējas pie pārejošām lietām, kas nāk un aiziet. Neliels pelnu slānītis, ko saņemam, mums delikāti atgādina patiesību, proti, no lietām, kam tu ik dienas skrien līdzi un sevi nogurdini, nekas nepaliks pāri. Lai arī kā tu censtos, sev līdzi nepaņemsi nevienu šīspasaules bagātību. Pasaulīgās lietas izzūd kā putekļi vējā. Šīszemes labumi ir provizoriski, arī vara pāriet un panākumi beidzas. Šodien dominējošā šķietamo lietu kultūra, kas aicina dzīvot pārejošo lietu labā, ir milzīgs maldinājums. Tā ir kā liesma, kas izdziest, aiz sevis atstājot vienīgi pelnus. Pāvests uzsvēra, ka Gavēnis ir laiks, lai atbrīvotos no ilūzijas, ka dzīvojam, bet patiesībā sekojam vienīgi pelniem.

“Gavēnis ir, lai atklātu, ka esam radīti ugunij, kas vienmēr deg, nevis pelniem, kas tūlīt izdziest; ka esam radīti Dievam, ne pasaulei; mūžībai debesīs, nevis maldiem zemes virsū; bērnu brīvībai, nevis lietu verdzībai. Šodien varam sev pajautāt – kurā pusē esmu es? Vai dzīvoju ugunij, vai pelniem?”

Atgriešanās ceļā pie būtiskā Evaņģēlijs piedāvā trīs etapus, ko Kungs prasa iet bez liekulības un izlikšanās. Tie ir ziedojumi, lūgšana, gavēšana. Kapēc tie ir vajadzīgi? Pāvests paskaidroja:

“Ziedojumi, lūgšana un gavēšana mūs atved pie trim lietām, kas nepazūd. Lūgšana palīdz atgūt saikni ar Dievu, ziedojumi, jeb tuvākmīlestība ar tuvāko, gavēšana ar mums pašiem. Tātad, Dievs, brāļi, manis paša dzīve. Lūk, tās ir realitātes, kas nepazūd nebūtībā, un kurās der ieguldīt. Lūk, kur aicina raudzīties Gavēnis. Tas aicina raudzīties uz augšu ar lūgšanu, kas atbrīvo no horizontālā, plakanā dzīves stāvokļa, kurā atrodam laiku savam “es”, bet aizmirstam Dievu. Un tad – pretim otram, ar mīlestību, kas atbrīvo no liekulības, savtības, domām, ka viss ir labi, ja man ir labi. Visbeidzot, Gavēnis aicina paraudzīties sevis iekšienē, ar gavēšanu, kas atbrīvo no pieķeršanās lietām un pasaulīguma, kas anestezē sirdi. Lūgšana, tuvākmīlestība, gavēšana – tie ir trīs ieguldījumi, lai uzkrātu bagātību, kas pastāv.”

Jēzus ir teicis: “Jo kur tava manta, tur ir arī tava sirds” (Mt 6,21). Mūsu sirds vienmēr tēmē kādā virzienā. Tā ir kā kompass, kas meklē orientieri. Pāvests to salīdzināja arī ar magnētu, kuram ir vajadzīgs kam pieķerties. Taču, ja tas pieķeras vienīgi zemes lietām, tad agrāk, vai vēlāk nonāks verdzībā, jo lietas, kas domātas, lai kalpotu mums, kļūst par lietām, kurām kalpojam mēs. Ārējais izskats, nauda, karjera, laika pavadīšana... Ja dzīvojam tiem, tad tie kļūst elki, kas mūs izmanto, sirēnas, kas mūs apbur un ievilina dzelmē. Savukārt, ja sirds pieķeras tam, kas nepāriet, mēs atkal atrodam sevi un kļūstam brīvi. Pāvests apliecināja, ka Gavēnis ir žēlsirdības laiks, lai atbrīvotu sirdi no liekulības. Tas ir atveseļošanās laiks no atkarībām, kas mūs pavedina. Tas ir laiks, lai pievērstu skatienu tam, kas paliek.

Tātad, uz ko vērst skatienu Gavēņa laika gājumā? “Uz Krucifiksu,” norādīja pāvests, atgādinot, ka krustā sistais Jēzus ir dzīves kompass, kas orientē uz debesīm. Koka nabadzība, Kunga klusums, Viņa izģērbšanās mīlestības dēļ rāda uz vienkāršākas dzīves nepieciešamību, kas ir brīva no pārlieku lielās slodzes, dzenoties pēc lietām. Svētais tēvs piebilda:

“Jēzus no krusta mums māca drosmi atteikties, jo apkrāvušies ar lietām, mēs nespēsim iet uz priekšu. Mums ir nepieciešams atbrīvoties no patēriņa žņaugiem un no egoisma saitēm, no vēlēšanās gribēt arvien vairāk, no tā, ka nekad nav gana, no aizvērtas sirds pret nabagu vajadzībām. Jēzus, kurš piekalts krusta kokā, kvēlo mīlestībā, mūs aicina uz dzīvi, kas aizdedzas Viņā, un kas nepazūd starp pasaules pelniem; uz dzīvi, kas deg no mīlestības un neapdziest viduvējībā. Vai ir grūti dzīvot tā, kā Viņš prasa? Jā, taču šāda dzīve ved uz mērķi. To mums rāda Gavēnis. Tas sākas ar pelniem, bet beigās ved pie Lieldienu nakts uguns. Mēs atklājam, ka Jēzus miesa kapā nav kļuvusi par pelniem, bet ir augšāmcēlusies godībā. Tas attiecas arī uz mums, lai arī esam pelni. Ja mēs ar visiem saviem trūkumiem atgriezīsimies pie Kunga, ja iesim pa mīlestības ceļu, tad apskausim dzīvi, kurai nav rieta. Un dzīvosim priekā.”