Nabadzība sakņojas netaisnībā
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Nabagu sauciens diendienā kļūst aizvien skaļāks, taču tas tiek aizvien mazāk sadzirdēts. To noslāpē daži bagātnieki ar savu šķindoņu – sacīja pāvests, uzsverot, ka nabadzības perversā sakne ir netaisnība. Viņš atgādināja, ka laikā, kad personas cieņa tiek kājām bradāta, kristietis nedrīkst būt ne vienaldzīgs, ne fatāls. Viņam jāizstiepj sava roka kā to darīja Jēzus. Viņam ir jāmīl ar nesavtīgu mīlestību, negaidot atlīdzināšanu. Otrajai Vispasaules trūkumcietēju dienai tika izvēlēts temats: "Šis nabags sauc un Kungs viņu uzklausa".
Pāvests piebilda, ka runa ir arī par to saucieniem, kuriem nākas pamest savu zemi un savas mājas, par veselu tautu saucieniem, kurām ir atņemti dabas resursi, par daudzo Lācaru saucieniem, kuri raud, kamēr daži "rīmas" par to, kas, saskaņā ar taisnību, pienākas nabagiem, rīko sev banketus.
Komentējot Mateja evaņģēlija fragmentu (sal. Mt 14, 22-33), Francisks norādīja uz trīs Jēzus darbībām – aiziešanu prom no pūļa pēc maizes pavairošanas un uzkāpšanu kalnā lūgties; atnākšanu pie mācekļiem pa vēja sabangotā ezera ūdens virsu; rokas pasniegšanu baiļu pārņemtajam Pēterim. Jēzus vienmēr iet "pret straumi" – atgādināja Svētais tēvs. Jēzus mudina mūs saņemt dūšu un doties prom, tas ir, mest pie malas panākumus, kuru rezultātā mēs kļūstam uzpūtīgi, atstāt ērtības, kuru rezultātā "iemiegam". Šeit runa ir par to, lai mēs dotos pie Dieva un lūgtos un dotos pie trūkumcietējiem un mīlētu viņus. Tā ir dzīves īstā dārgmanta.
Homīlijas turpinājumā pāvests atzina, ka nereti mūsu dzīves laivu mētā viļņi. Un, kad ūdeņi ir mierīgi, tad drīz vien tie atkal sāk bangot, un mēs tik ļoti koncentrējamies uz savām vētrām, ka liekas, ka tās ir mūsu vienīgās problēmas. Taču problēma nav konkrētā brīža vētra. Jautājums ir par to, kā kuģot pa dzīves jūru.
Lai kuģošana labi soktos, ir jāielūdz savā laivā Jēzus – norādīja Francisks. Tā ir visa atslēga. Ja dosimies dzīves ceļojumā kopā ar Jēzu, tad varam būt droši, ka nekad nenogrimsim, jo Viņš uzvar cilvēka ļaunos ienaidniekus – velnu, grēku, nāvi, bailes, pasaulīgumu. Mums ir jāmet pie malas savs lepnums, pazemīgi jāatzīst pestīšanas nepieciešamība un ticībā jāsniedz palīdzīga roka saviem līdzcilvēkiem, īpaši, nabagiem. Pāvests piebilda, ka tā nav nekāda "socioloģiskā opcija", ne pontifikāta mode, bet – teoloģiska prasība.
