Aglonas Dievmātes sanktuārijs Aglonas Dievmātes sanktuārijs 

Sanktuārijs – svētceļnieku uzņemšanas, lūgšanas un žēlsirdības vieta

Ceturtdien, 29. novembrī, pāvests pieņēma audiencē Sanktuāriju rektoru un darbinieku 1. Starptautiskā kongresa dalībniekus. Uzrunā Francisks norādīja, ka sanktuārijs ir svētceļnieku uzņemšanas, lūgšanas un žēlsirdības vieta.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Sanktuāriji ir vietas, kur ticīgie labprāt pulcējas, lai lūgtos – bieži vien tā, kā ir iemācījušies bērnībā – un tādējādi sirds vienkāršībā apliecinātu savu ticību. Pāvests uzsvēra, ka sanktuārijiem ir neizmērojama nozīme, jo, pateicoties tiem, tiek uzturēta dzīva tautas dievbijība.

Pirmkārt, sanktuārijs ir svētceļnieku uzņemšanas vieta. Uz sanktuārijiem ticīgie dodas ne tikai grupās, bet arī individuāli. Bieži vien tie veic garu ceļu. Līdz ar to, ir skumji, ja, ierodoties, nav neviena, kas viņus sagaida, pasaka kādu vārdu un uzņem – atzina Svētais tēvs, piebilstot, ka nedrīkst materiālās un finansiālās prasības stādīt augstāk par pašiem cilvēkiem, tas ir, svētceļniekiem. Jādara visu iespējamo, lai katrs justos kā mājās. Ne mazums ir tādu, kuri dodas uz sanktuārijiem, lai aplūkotu kādu skaistu mākslas darbu vai priecātos par gleznaino apkārtnes ainavu. Ja šie cilvēki tiek laipni uzņemti, tad viņi ir arī gatavāki atvērt savu sirdi Dieva žēlastības darbībai. Pateicoties sanktuārijā valdošajai draudzības atmosfērai, cilvēki varēs no jauna atgūt uzticību Baznīcai, kas varbūt kādreiz tika pazaudēta, sastopoties ar vienaldzīgu attieksmi.

Otrkārt, sanktuārijs, jo īpaši, ir lūgšanas vieta. Lielākā daļa sanktuāriju ir veltīti Dievmātei. Viņa plaši atplestām rokām un mīlestības pilnu sirdi sagaida katru atnācēju un uzklausa viņa lūgšanas. Viņa rauda ar tiem, kuri lej asaras. Viņa mierina un dāvā savu smaidu. Viņa pavada katru, kurš paļāvībā vērš uz viņu savu skatienu un lūdz viņas palīdzību.

Runājot par sanktuāriju kā lūgšanas īpašo vietu, Francisks aicināja klātesošos rektorus un darbiniekus rūpēties par to, lai tiktu veicināta Baznīcas lūgšana, caur kuru, pateicoties sakramentu svinēšanai, tiek nodrošināta pestīšana. Sanktuārijā katram ticīgajam jājūtas par īstu Baznīcas locekli, kurš kopā ar citiem var apliecināt vienu ticību, vienoties mīlestībā un cerībā.

Bez tam, sanktuārijos jārada tāda atmosfēra, lai katrs tā apmeklētājs varētu lūgties savas sirds klusumā. Daudzi dodas uz sanktuārijiem, lai izlūgtu kādas īpašas žēlastības, un pēc tam tur atgriežas, lai pateiktos. Bieži vien cilvēki pateicas par to, ka saņēma spēku un mierinājumu pārbaudījumos.

Treškārt, sanktuārijs ir īpaša vieta, kur tā apmeklētājs var piedzīvot žēlsirdību. "Neviens mūsu sanktuārijos nedrīkstētu justies kā svešinieks – jo īpaši tad, kad tur ierodas ar savu grēku nastu", uzsvēra Francisks. Viņš piebilda, ka dzīvē īstenota žēlsirdība kļūst par īstu evaņģelizācijas formu. Tie, kuri piedzīvo žēlsirdību, paši kļūst par tās lieciniekiem. Pāvests norādīja uz to, lai sanktuārijos nekad netrūktu "Žēlsirdības misionāru" un vienmēr būtu iespēja saņemt Izlīgšanas sakramentu, kā arī, lai tajos tiktu veikti žēlsirdības darbi.

29 novembris 2018, 15:55