Skalabrīnu misionāru darbs migrantu vidū
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Valstīs, kurās šodien ieplūst migrantu straumes, cilvēki bieži vien jautā, ko darīt, kā rīkoties un kā viņus uzņemt. Šai sakarā pāvests, vēršoties pie klātesošajiem minētās reliģiskās kongregācijas locekļiem, sacīja: "Tas ir darbs, ko jūs darāt, un ko jūs palīdzat darīt. Runa ir par sirdsapziņas veidošanu, lai tādā veidā labi veiktu šo darbu". Francisks atzina, ka mūsdienu pārtikušajā sabiedrībā valda "demogrāfiskā ziema", un šī sabiedrība dzīvo aiz "slēgtām durvīm". Tā ir traģēdija.
Pievēršoties skalabrīnu garīguma un apustulāta trīs punktiem, kā pirmo pāvests minēja to, kas izriet no Kristus vārdiem: "Es biju svešinieks…". "Migranti veido valsti, tāpat kā tie veidoja Eiropu", viņš sacīja. "Eiropa neradās ne no šā, ne no tā. Eiropa izveidojās gadsimtu gaitā notikušās tautu staigāšanas rezultātā". Viena lieta ir svešinieka pieņemšana, bet otra lieta – būt pieņemtam. Vieglāk ir pieņemt nekā būt pieņemtam. Svētais tēvs klātesošajiem atgādināja, lai arī viņi kļūst par "migrantiem" un tādējādi saprot, ko tas nozīmē. Tā tas arī notiek, jo nereti šīs kongregācijas locekļi dodas studijās uz svešām zemēm. Paši piedzīvojuši to, ko nozīmē būt migrantam, viņi labāk redz, kā pieņemt migrantus.
Kā otro punktu pāvests minēja lūgšanu. Mēs, Baznīcas cilvēki, varam maldīgi domāt, ka lūgšana mums nav vajadzīga. Tās ir briesmas, kas apdraud mūs visus – viņš atzina. Mums ir jāapzinās, ka esam kā migranti, kuriem jāstāv pie durvīm un jāklauvē. Būt migrantam, piedzīvojot migrāciju, un būt migrantam lūgšanā. Tas nozīmē klauvēt pie durvīm, lai Kungs mums atver un mūs uzņem. Lūgšana ir ļoti svarīga palīdzība. Kā trešo punktu Svētais tēvs minēja kopienas dimensiju. Migranti parasti ceļo kopā. Piemēram, šobrīd vairāki tūkstoši hondurasiešu ir pulcējušies kopā un ir ceļā uz ASV. Mediji ziņo, ka viņi ir sasnieguši Meksiku. Pāvests atgādināja, ka arī skalabrīnu misionāri ir aicināti darboties kā kopiena migrantu kopienu labā. "Jūtieties paši kā migranti", viņš tos mudināja. "Jā, jūtieties kā migranti trūkumcietēju priekšā, jūtieties kā migranti Kunga priekšā, kā migranti savā starpā".
Piespiedu emigrācija ir problēma, kas dažādās pasaules malās ir īpaši izjūtama pēdējos gadu desmitos, taču tā aizsākās jau XIX gadsimta beigās, līdz ar industriālo revolūciju. Toreiz darba meklējumos uz Ameriku, jo īpaši uz Savienotajām Valstīm, masveidā devās daudzi itālieši, to skaitā Romas iedzīvotāji. Pjačencas diecēzes bīskaps Džovanni Battista Skalabrini, kurš ar sāpēm noraudzījās uz savu aizplūstošo ganāmpulku, smēlās drosmi, lai nosodītu tā laika netaisnības un apspiestību darba jomā. Taču viņam radās ideja arī par konkrētu palīdzību itāliešiem, kas bija apmetušies jaunajā pasaulē. Lai to īstenotu, bīskaps noorganizēja divas – sieviešu un vīriešu misionāru apvienības, kurām bija uzticēts rūpēties par imigrantu dvēseles un, iespēju robežās, arī materiālo stāvokli mītnes zemēs, kā arī par viņu integrāciju vietējā sabiedrībā, tai pašā laikā saglabājot savas kultūras mantojumu. Gadu gaitā bīskapa Skalabrini dibinātās misionāru organizācijas ir pārveidojušas savu sākotnējo harizmu un pielāgojušas to visas pasaules migrantu vajadzībām. Šodien tās darbojas visos kontinentos.
