Nevar šķirt Jēzus godību no Viņa krusta

Inese Šteinerte - Vatikāns

Svētā Pētera bazilikā un tās apkārtnē valdīja svētku atmosfēra. Pētera pēctecis Francisks pa centrālajām dievnama durvīm iznāca laukumā, lai svinētu Euharistijas svinības. Kā jau minēts, klāt bija arī brāļi un māsas no citām kristīgajām konfesijām, tai skaitā Konstantinopoles patriarhāta delegācija. 

Uzrunājot dievkalpojuma dalībniekus, pāvests norādīja uz lielu risku, proti, ja godību atdala no krusta, paliek triumfālismi, kuros nav mīlestības, nav kalpojuma, līdzjūtības, tautas. Atgādinot par šiem iespējamajiem dvēseles bezdibeņiem, Francisks uzsvēra, ka Jēzus vēlas atpirkt savus mācekļus, savu Baznīcu no tukšiem triumfālismiem. Svētais tēvs uzsvēra:

“Godība un krusts Jēzū Kristū iet kopā un tos nevar šķirt. Ja atmet krustu, tad mēs būsim sevi pievīluši arī tad, ja ienāksim spožajā godības mirdzumā, jo tā nebūs Dieva godība, bet gan Viņa pretinieka ņirgāšanās.”

Pāvests teica, ka Jēzus ir Svaidītais, kurš staigā no ciemata uz ciematu ar vienīgo vēlēšanos atpestīt un piecelt tos, kas tiek uzskatīti par pazudušiem. Viņš svaida mirušo, slimo, ievainoto, svaida cerību. Francisks piebilda,  ka, pateicoties Jēzus svaidīšanai, tiek sagrauts katrs verdzības slogs.

“Šādā svaidīšanā katrs grēcinieks, katrs satriektais, slimais, pagāns pēkšņi varēja justies par mīlētu Dieva ģimenes locekli. Ar saviem žestiem Jēzus viņam personīgā veidā teica “tu man piederi”. Tāpat kā Pēteris, arī mēs varam ar savām lūpām un savu sirdi atzīt ne tikai to, ko esam dzirdējuši, bet liecināt arī par konkrētu mūsu dzīves pieredzi, proti, mēs esam piecelti, dziedināti, piepildīti ar cerību no Svētā svaidīšanas.”

Pāvests apgalvoja, ka šī žēlsirdīgā mīlestība prasa iet uz visām dzīves malām, lai satiktu visus, arī tad, ja tas prasīs atteikties no “labā vārda”, ērtībām, vietas sabiedrībā... ja tas prasīs moceklību.”

“Kontemplēt Pētera dzīvi un apliecinājumu,” teica viņa pēctecis Francisks, “nozīmē arī iemācīties pazīt kārdinājumus, kas pavadīs mācekļa dzīvi”. Svētais tēvs atzīmēja, ka, mēs, kristieši, nereti jūtam kārdinājumu ieturēt zināmu attālumu no Kunga brūcēm. Jēzus skar cilvēka vājumu:

“Tāpat kā Pēteri, mūs, Baznīcu, vienmēr kārdinās ļaunā “čuksti”, kas būs kā klupšanas akmens mūsu misijā. Saku “čuksti”, jo dēmons vienmēr pavedina apslēpti, tā, lai nepazītu viņa nodomus. Viņš vēlas palikt nepazīts un neatklāts.”

Savukārt, “piedalīties Jēzus svaidīšanā,  nozīmē piedalīties Viņa godībā, kas ir Viņa krusts,” homīlijas noslēgumā apliecināja pāvests.