Apliecināt dzīvības jēgu un cilvēka personas vērtību

Inese Šteinerte - Vatikāns

Francisks apgalvoja, ka dzīvība vienmēr ir dzīvība, arī tad, kad tai ir nodarīts pāri, kad tā ir ievainota, atstumta, atmesta. Atgādinot par bioloģijas devumu, kas pēta fiziskos, ķīmiskos un mehāniskos aspektus, pāvests aicināja neaizmirst, ka pastāv daudz plašāka un dziļāka perspektīva, kas prasa uzmanību pret cilvēka dzīvību, kura ir apveltīta ar vārda un domas, jūtu un gara brīnumu. Svētais tēvs teica:

“Dzīvības visskaistākais “darbs” ir jaunas personas dzemdināšana, tās garīgo un radošo kvalitāšu attīstīšana, ievadīšana mīlestībā ģimenes  un kopienas vidū, rūpes par tās vājumiem un ievainojumiem, kā arī ievadīšana Dieva bērnu dzīvē Jēzū Kristū.”

Pāvests atgādināja, ka atteikties no dzīvības, pamest nabadzīgos badā, vajātos karā, vecos ļaudis bez aprūpes, nozīmē darīt netīro nāves darbu, kas ir grēks. Ļaunais cenšas mūs pārliecināt, ka nāve ir visu lietu beigas, ka esam atnākuši pasaulē gadījuma pēc un mūsu liktenis ir aiziet nebūtībā. “Tas nozīmē paļauties uz sevi kā Narciss, kas izplata lipīgu garīgo vīrusu,” teica Francisks. Viņš aicināja saraut saites ar “netīro nāves darbu”, lai apliecinātu dzīvības jēgu un cilvēka personas vērtību.

Īpašu akcentu pāvests liek uz ķermeni, kas “mūs nostāda tiešās attiecībās ar vidi un ar citām dzīvām būtnēm”. Pieņemt savu ķermeni, nozīmē uztvert to kā Dieva dāvanu, pieņemt visu pasauli kā Tēva dāvanu un kopējo māju, jo “kundzības loģika pār savu ķermeni var pārtapt par kundzības loģiku pār visu radīto”.

“Iemācīties pieņemt savu ķermeni un par to rūpēties, un respektēt tā būtisko nozīmi patiesas cilvēciskas ekoloģijas labā. Piešķirt vērtību savam ķermenim tā sievišķajā, vai vīrišķajā  esamībā ir nepieciešams, lai atzītu sevi satiekot otru, no sevis atšķirīgu,” teikts pāvesta Franciska enciklikā “Laudato si” (155). Svētais tēvs atgādina par cilvēka dzīvības sarežģītajām pamatatšķirībām – par vīrieša un sievietes pamatatšķirībām, par tēvišķību un mātišķību, par bērniem un brāļiem, par socializēšanos un visiem dzīvības vecumiem. Tie ir delikāti posmi, kas prasa īpašu ētisko grudrību un drosmīgu morālo izturību, lai dzīvību adekvātā veidā atbalstītu ar atbildīgu cilvēcisku tuvību.

Pāvests citēja apustulisko pamudinājumu “Gaudete et exsultate”, aicinot traktēt cilvēka dzīvības ētiskos tematus “globālas antropoloģijas ietvaros. Viņš teica, ka piemēram, nevainīgas, vēl nedzimušas dzīvības aizsardzībai ir jābūt skaidrai, apņēmīgai un dedzīgai, jo uz spēles tiek likta cilvēka dzīvības cieņa, kas vienmēr ir svēta. To prasa arī mīlestība uz katru personu, neraugoties uz tās attīstības līmeni. Tikpat svēta ir nabadzīgo dzīvība, kas jau ir piedzimuši, bet kas dzīvo nožēlojamos apstākļos, pamesti savā varā, izstumti no sabiedrības, pakļauti verdzībai, slimo un veco ļaužu apslēptai eitanāzijai, jaunām verdzības formām, un katrai atstumtības formai.

Visbeidzot pāvests atgādināja, ka ir nepieciešams pajautāt par dzīves pēdējo mērķi, kas “spēj atgriezt cieņu un jēgu cilvēka visdziļāko un svētāko jūtu noslēpumam”. Francisks sacīja:

“Cilvēka dzīvība, kuras skaistums ir apdziedāšanas vērts un kura tai pašā laikā ir līdz nāvei trausla, liek padomāt tālāk par sevi vien: mēs esam kaut kas bezgalīgi vairāk par to, ko varam paveikt savā labā. Cilvēka dzīvība, tomēr, ir neticami sīksta, pateicoties, protams, noslēpumainai žēlastībai, kas nāk no augšienes un piešķir drosmi lūgt taisnību un definitīvu mīlestības uzvaru. Un pret katru cerību cerēdama, mīlestības dēļ tā ir spējīga līdz pat beigām upurēt sevi.”