Svētais tēvs lūdzas par pandēmijas anonīmajiem upuriem
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Iesākot Euharistiju, Francisks sacīja:
Šodien lūgsimies par mirušajiem, par tiem, kuri ir miruši pandēmijas dēļ; un īpaši lūgsimies par – teiksim tā – anonīmajiem mirušajiem. Mēs esam redzējuši fotogrāfijas ar kopējām kapsētām. Tādu ir daudz…
Homīlijā Svētais tēvs komentēja Apustuļu darbu grāmatas fragmentu par Filipa satikšanos ar etiopiešu varasvīru, kurš lasīja pravieti Isaju un mēģināja izprast vārdus: “Viņš tiek vests kā avs uz nokaušanu” (sal. Apd 8, 26-40). Pēc tam, kad Filips paskaidro, ka runa ir par Jēzu, etiopietis pieņem kristību.
Atsaucoties uz šīs dienas Evaņģēliju (sal. Jņ 6, 44-51), pāvests norādīja, ka tas ir Tēvs, kurš atved cilvēku pie sava Dēla Jēzus. Citādāk nav iespējams iepazīt Kristus noslēpumu. Tas bija tas, kas notika ar etiopieti. Lasot pravieti Isaju, viņā dega nemiers, un šo nemieru viņa sirdī bija ielicis Tēvs.
Tas pats attiecas arī uz misijām – sacīja Francisks. Ne jau mēs cilvēkus konvertējam, bet Tēvs viņus piesaista. Mēs nevienu nekonvertējam, mēs vienkārši sniedzam ticības liecību, un Tēvs piesaista caur šo ticības liecību.
Lai Tēvs atvestu cilvēkus pie Jēzus, ir jālūdzas. Vajadzīga liecība un lūgšana. Bez liecības sniegšanas un lūgšanas sanāks skaists morāls sprediķis, daudzas labas lietas, taču Tēvam nebūs iespējas vest cilvēkus pie Jēzus. Pāvests uzsvēra, ka tas ir apustulāta kodols, proti, lai Tēvs varētu ļaudis piesaistīt Jēzum. Mēs ar savu dzīves liecību paveram durvis ļaudīm un ar savu lūgšanu atveram Tēva sirds durvis, lai Viņš piesaista cilvēkus. Francisks piebilda, ka šīs divas lietas – liecināšana un lūgšana attiecas ne tikai uz misionāriem bet uz visiem kristiešiem. Tas ir mūsu kā kristiešu pienākums. Noslēgumā Svētais tēvs aicināja mūs sev pajautāt, vai es liecinu ar savu dzīvi un vai lūdzos, lai Tēvs ved cilvēkus pie Jēzus.
