Pāvests lūdzas par mājās ieslēgtām ģimenēm

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Svētā tēva celebrētā Euharistija arī šorīt tika pārraidīta tiešraidē. To iesākot, viņš pievērsās ģimenēm:

Šodien es gribu pieminēt ģimenes, kas nevar iziet no mājām. Varbūt vienīgais apvārsnis, kas tām ir, ir balkons. Bet tur, iekšā, ir ģimene ar bērniem, pusaudžiem, vecākiem… Lai tām izdodas atrast labu veidu, kā savstarpēji komunicēt, veidot mīlestības pilnas attiecības, kā arī, lai izdodas kopā, ģimenē, pārvarēt bailes par šo laiku. Šodien lūgsimies par mieru ģimenēs šajā krīzes laikā un par to, lai tās būtu radošas.

Komentējot šai dienai veltīto pirmo lasījumu (sal. Os 6, 1-6) un Evaņģēlija fragmentu par farizeju un muitnieku (sal. Lk 18, 9-14), pāvests mudināja ticīgos atgriezties pie lūgšanas un lūgties pazemīgi, nepretendējot sevi uzskatīt par taisnīgākiem par citiem.

Vakardienas pirmajā lasījumā dzirdējām vārdus: “Atgriezies, atgriezies mājās” (Os 14, 2). Tajā pašā Oseja grāmatā atrodam tādu kā atbildi: “Nāciet, atgriezīsimies pie Kunga” (Os 6, 1). Tā ir atbilde, kad šis “atgriezies mājās” aizskar sirdi – sacīja Svētais tēvs, norādot, ka viens no veidiem, kā varam atrast Kungu, ir lūgšana. “Lūgsim Kungu, atgriezīsimies pie Viņa”, mudināja Francisks.

Minētajā Evaņģēlija fragmentā Jēzus māca, kā vajag lūgties. Viņš stāsta līdzību par farizeju un muitnieku, kuri iegāja svētnīcā Dievu lūgt. Pirmais sevi slavēja, bija pašpārliecināts, nāca ar pretenzijām, bet otrais – pazemīgs. Viņš neuzdrošinājās tuvoties altārim, pacelt savas acis uz augšu. Viņš tikai sita krūtīs un sacīja: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs” (Lk 18, 13). Ar šo stāstu Kungs mums parāda, kā jālūdzas, kā Viņam jātuvojas. To jādara ar pazemību.

Viņš piedod visus mūsu grēkus, tikai vajag, lai es Viņam tos atklāju, lai neko neslēpju, lai nāku Viņa priekšā tāds, kāds es esmu, lai lūdzos “aci pret aci” ar Viņu – skaidroja pāvests.

Turpretī, ja mēs tuvosimies Kungam, esot pārāk droši par sevi, tad būsim kā minētais farizejs vai vecākais dēls no līdzības par pazudušo dēlu, vai arī bagātnieks, pie kura sliekšņa dzīvoja nabaga Lācars. Mēs iekritīsim lepnībā, savu drošību balstīsim kaut kur citur.

Muitnieks uztvēra realitāti. Viņš atzina, ka Dievs ir Dievs, bet viņš – grēcinieks. Tā ir realitāte. Turklāt, man ir jāsaka, ka esmu grēcinieks, ne jau ar lūpām, bet ar sirdi. Man ir jājūtas grēciniekam.

Neaizmirsīsim, ko Kungs mums māca – mudināja pāvests. Sevis attaisnošana ir augstprātība, lepnība, sevis cildināšana. Tie ir mēģinājumi sevi parādīt tādu, kāds es neesmu. Taču iekšējais posts saglabājas. Farizejs centās sevi attaisnot. Francisks piebilda, ka mums ir jābūt tiešiem, sūdzot savus grēkus. Mums nav jācenšas sevi attaisnot, sakot: “Nē, taču, es to izdarīju, bet tā nebija mana vaina…”. Mums jānāk ar “kailu dvēseli”.

Lai Kungs mums palīdz to apzināties! Ja iesākot lūgšanu, mēs mēģinām sevi attaisnot, nākam ar savu pašpārliecinātību pie Dieva, tad tā nav lūgšana. Tā ir runāšana ar spoguli. Turpretī, ja nākam pie Kunga tādi, kādi patiesībā esam, atzīstot, ka esam grēcinieki, tas jau ir krietns solis uz priekšu. Tādā veidā mēs ļaujam Kungam sevi uzlūkot.

Pāvests arī šoreiz noslēdza Euharistiju ar adorāciju un ar svētību ar Vissvētāko Sakramentu, aicinot uz garīgo komūniju. Svētais tēvs lūdzās:

“Mans Jēzu, es ticu, ka Tu esi reāli klātesošs Vissvētākajā altāra Sakramentā. Es mīlu Tevi vairāk par visu un vēlos, lai Tu ienāktu manā dvēselē. Tā kā šobrīd es nevaru Tevi pieņemt sakramentāli, nāc manā sirdī vismaz garīgi. Un it kā Tu būtu jau atnācis, es Tevi skauju un visā vienojos ar Tevi. Neļauj man no Tevis nekad šķirties.”