Pāvests lūdzas par ieslodzītajiem un aicina uz garīgo komūniju

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Svētais Jāzeps ir Vissvētākās Jaunavas Marijas līgavainis, Jēzus audžutēvs un universālās Baznīcas aizbildnis. Iesākot dievkalpojumu, Francisks šajā krīzes laikā pievērsās ieslodzītajiem. Viņš sacīja:

Šodien lūgsimies par brāļiem un māsām, kas atrodas cietumā. Viņi daudz cieš, jo valda nedrošība par to, kas notiks cietumā, kā arī nākas domāt par savām ģimenēm – par to, kā tām iet, vai nav kāds slims, vai nekā netrūkst. Būsim līdzās ieslodzītajiem, kuri šodien, šajā nedrošības un sāpju brīdī, daudz cieš.

Komentējot šīsdienas Evaņģēliju (sal. Mt 1, 16.18-21.24), pāvests pievērsās sv. Jāzepam, kas bija taisnīgs vīrs, tas ir, ticības vīrs, kurš spēja iedziļināties Dieva noslēpumā. Svētais tēvs atgādināja to, cik svarīga ir adorācijas lūgšana.

Jāzeps bija ticības vīrs. Tāpēc viņš bija “taisnīgs” – teica Francisks. Viņš ne tikai ticēja, bet arī dzīvoja saskaņā ar ticību. Viņš tika izvēlēts, lai audzinātu cilvēku, kurš bija īsts cilvēks un reizē arī Dievs. Lai audzinātu šādu cilvēku, būtu vajadzējis cilvēku-Dievu, bet tāda nebija. Kungs izvēlējās “taisnīgo”, ticības vīru, cilvēku, kurš bija spējīgs būt par cilvēku un reizē spējīgs runāt ar Dievu un ieiet Dieva noslēpumā. Viņš nebija sapņotājs – atgādināja pāvests. Viņš darīja savu galdnieka darbu, veica visu ļoti precīzi, bet arī spēja ieiet Dieva noslēpumā, ko viņš nespēja kontrolēt.

Jāzepa svētums pastāvēja tanī, ka viņš dzīvoja savu dzīvi, taisnīgi un profesionāli veica savu darbu, un vienlaikus iedziļinājās Dieva noslēpumā. Stāstot par Jāzepa sapņiem, Evaņģēlijs grib mums pateikt, ka viņš spēja ieiet noslēpumā – paskaidroja Svētais tēvs.

Francisks atzina, ka šodien domā par Baznīcu. Vai mūsu ticīgie, mūsu bīskapi, mūsu priesteri, konsekrētie ļaudis, pāvesti ir spējīgi ieiet noslēpumā? – viņš jautāja. Ja Baznīca pazaudē šo spēju, tad tā pazaudē arī spēju adorēt. Adorācijas lūgšana var izdoties tikai tad, kad mēs ieejam Dieva noslēpumā.

Svētais tēvs mudināja ticīgos lūgt no Kunga žēlastību, lai Baznīca varētu konkrēti izdzīvot ikdienas dzīvi un reizē arī “konkrēti” (pēdiņās) izdzīvot noslēpumu. Ja tā to nespēs, būs Baznīca tikai pa pusei, dievbijīga asociācija. Ieiet noslēpumā nenozīmē sapņot – uzsvēra Francisks. Ieiet noslēpumā nozīmē adorēt. Ieiet noslēpumā nozīmē jau šodien darīt to, ko darīsim nākotnē, kad nostāsimies Dieva priekšā. Tā būs adorācija. Lai Kungs dod Baznīcai šo žēlastību – viņš vēlēja.

Pirms noslēgt Svēto Misi, pāvests mudināja visus ticīgos, kuri sekoja viņa vadītajam dievkalpojumam tiešraidē, “pieņemt” garīgo komūniju. Tā kā pandēmijas dēļ fiziski nevaram piedalīties Misē un pieņemt Svēto Komūniju, tad esam aicināti uzturēt sevī ilgas pēc Komūnijas. Francisks noslēdza dievkalpojumu ar adorāciju un ar svētību ar Vissvētāko Sakramentu. “Es aicinu visus, kuri ir tālu un seko līdzi Misei pa televīziju, ‘pieņemt’ garīgo komūniju”, viņš sacīja. Pēc tam Svētais tēvs lūdzās:

“Pie Tavām kājām, ak, mans Jēzu, es krītu ceļos un dāvāju savu nožēlas pārņemto sirdi, kas dziļi pazemojas savā nebūtībā un Tavā klātbūtnē. Es pielūdzu Tevi Tavas mīlestības sakramentā un gribu Tevi pieņemt savā trūcīgajā mājoklī, ko Tev piedāvā mana sirds. Gaidot, kad varēšu piedzīvot sakramentālās komūnijas laimi, es vēlos, lai Tu man piederi garīgi. Nāc pie manis, ak, mans Jēzu, lai es nāku pie Tevis. Lai Tava mīlestība aizdedzina visu manu būtni dzīvei un nāvei. Es ticu uz Tevi, ceru uz Tevi, mīlu Tevi. Lai notiek!”