Pāvests lūdzas, lai šajā smagajā laikā pārvaram bailes
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Šorīt Svētais tēvs lūdzās, lai šajā pandēmijas laikā Kungs mums palīdz pārvarēt visas bailes. Dievkalpojuma sākumā viņš teica:
Šajā lielo ciešanu laikā valda lielas bailes. Sirmgalvju bailes, kuri ir vieni pansionātos, slimnīcās vai savās mājās, un nezina, kas var notikt. Strādnieku bailes, kuriem nav stabila darba, kuriem jāuztraucas par to, kā pabarot savus bērnus, un kuri redz bērnus piedzīvojam izsalkumu. Daudzu sabiedrisko darbinieku bailes, kuri šajā laikā turpina strādāt, lai sabiedrības dzīve ritētu uz priekšu, bet tādējādi pakļauj riskam paši savu veselību. Arī katra no mums bailes. Katrs no mums zina, kādas ir šīs bailes. Lūgsim Kungu, lai Viņš palīdz mums dzīvot ar paļāvību, pieņemt un uzvarēt bailes.
Komentējot šai dienai veltītos Svēto Rakstu lasījumus par elkdievības tematu, pāvests uzsvēra divas lietas. Pirmkārt, gadās, ka mēs dzīvojam ar nostaļģiju pēc elkiem. Mēs sākam kaut ko darīt ar entuziasmu, jūtamies brīvi, bet tad sākam žēloties: “Jā, bet šis ir smags laiks, tuksnesis, slāpes, gribam dzert, gribam gaļu… Ēģiptē ēdām sīpolus, visādus labumus, bet šeit to nav…”. Elkdievība ir selektīva – teica Francisks. Tā vērš tavas domas pie tā, kas labs, bet neļauj redzēt īstenības tumšo pusi. Izraēļa tauta tuksnesī domāja par labi klātiem galdiem, bet aizmirsa, ka tie bija vergu galdi. Svētais tēvs uzsvēra, ka šāda nostaļģija ir slimība. Tā piemeklē arī mūs. Mēs ilgojamies pēc elkiem, gribam atgriezties verdzībā, mums trūkst pacietības un neprotam gaidīt uz dzīvo Dievu.
Otrkārt, elkdievības dēļ mēs visu pazaudējam. Mēs piesaistāmies lietām, kas mūs attālina no Dieva, jo izveidojam savu dievu, un tā radīšanai izmantojam no Kunga saņemtās dāvanas. Mēs izmantojam savu prātu, gribu, mīlestību, sirdi utt., lai darinātu elkus. Mēs izmantojam Kunga dāvanas.
Kāds varbūt iebildīs, ka viņam mājās nav elku. Viņam ir krucifikss, Dievmātes svētbilde, un tie taču nav elki. Protams, tie nav elki, bet elki ir tavā sirdī – uzsvēra pāvests. Šajā sakarā viņš aicināja katru no mums pārdomāt par saviem elkiem.
Francisks atzina, ka mēs protam slēpt savus elkus. Mēs tos ietinam savas sirds drēbēs un labi paslēpjam. Tāpēc viņš aicināja uzdot sev jautājumu: Kāds ir mans elks? Pasaulīguma elks… Un elkdievība var iezagties pat dievbijībā. Izraēļa tauta gribēja darināt zelta teļu, ne jau lai taisītu cirku, bet lai to adorētu, pielūgtu. Bieži vien, ieslīguši pasaulīguma elkdievībā, mēs pat sakramenta svinēšanu pārvēršam par pasaulīgiem svētkiem. Tā, piemēram, laulības sakramenta svinības… “Tu vairs nesaproti, vai tas ir sakraments, kur jaunlaulātie atdod visu sevi, apliecina savu mīlestību Dieva priekšā un saņem Dieva žēlastību, vai modeļu skate…”, teica pāvests.
Tātad, viņš aicināja pārdomāt, kādi ir mūsu elki un kur mēs tos slēpjam, un aicināja lūgt no Kunga žēlastību tos atpazīt un aizdzīt prom. Pāvests noslēdza dievkalpojumu ar adorāciju un ar svētību ar Vissvētāko Sakramentu, aicinot uz garīgo komūniju.
