Francisks lūdzas par ekonomiskajās grūtībās nonākušajiem
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Šorīt Svētā tēva pirmie vārdi attiecās uz paļāvību. Kā ierasts, dievkalpojums notika Vatikāna viesu nama kapelā un tika translēts tiešraidē. Tas iesākās ar šādiem ievaddziesmas vārdiem: “Es paļaujos uz Kungu. Es gavilēšu un priecāšos par Tavu apžēlošanos, jo Tu uzlūkoji manu postu” (Ps 30, 7-8). Pēc tam pāvests aicināja lūgties par tiem, kuri cieš koronavīrusa izraisītās ekonomiskās krīzes dēļ:
Šodien lūgsimies par tiem, kuri pandēmijas dēļ sāk izjust ekonomiskās problēmas, jo nevar strādāt, un tas viss atbalsojas uz ģimeni. Lūgsimies par cilvēkiem, kurus skārusi šī problēma.
Komentējot Jāņa evaņģēlija fragmentu par ķēniņa ierēdņa dēla izdziedināšanu (sal. Jņ 4, 43-54), homīlijā Francisks aicināja mūs lūgties ar ticību, neatlaidīgi un drosmīgi, jo īpaši šajā laikā. Evaņģēlijā minētais tēvs lūdz veselību savam dēlam. Jēzus vēršas pie visiem, tai skaitā arī pie viņa, ar zināma veida pārmetumu: “Ja jūs neredzēsiet zīmes un brīnumus, jūs neticēsiet”. Ierēdnis, tā vietā, lai apklustu un klusētu, iet tālāk un saka: “Kungs, atnāc, kamēr mans dēls vēl nav nomiris”. Un Jēzus viņam atbild: “Ej! Tavs dēls dzīvo”.
Turpinājumā pāvests norādīja, ka īstai lūgšanai ir vajadzīgas trīs lietas. Pirmā lieta ir ticība. Nereti mēs lūdzamies tikai ar vārdiem, mums pietrūkst ticības. Kādam citam Evaņģēlijā minētajam tēvam Jēzus atbild: “Tam, kurš tic, viss ir iespējams”. Un šis tēvs saka: “Es ticu, bet palīdzi manai neticībai” jeb pavairo manu ticību. Tātad, mums ir jālūdzas ar ticību gan dievnamā, gan ārpus tā. Vai es lūdzos ar ticību, vai tikai ieraduma pēc? Vai apzinos Kunga klātbūtni? Vai apzinos, ka sarunājos ar Kungu un ka viņš spēj atrisināt problēmu? Francisks brīdināja, lai mēs neiekristu ieradumā. Lai lūgšana būtu īsta lūgšana, pirmais nosacījums ir ticība – viņš uzsvēra.
Otrais nosacījums, ko māca pats Jēzus, ir neatlaidība. Daži lūdzas, bet žēlastība kā nenāk tā nenāk. Viņiem trūkst neatlaidības tāpēc, ka tas, ko lūdz, patiesībā, viņiem nemaz nav vajadzīgs, vai arī viņiem nav ticības – skaidroja pāvests. Jēzus stāsta mums līdzību par kaimiņu, kurš pusnaktī atnāk pie sava kaimiņa, lai lūgtu maizi, un neatlaidīgi klauvē pie viņa durvīm. Kungs stāsta arī par atraitni, kura ar savu neatlaidību jeb pat “uzbāzību” panāca no nelietīgā tiesneša lietas atrisinājumu sev par labu. Francisks uzsvēra:
Ja Kungs mums neatbild un liek gaidīt, tad tas nenotiek tāpat vien. Viņš šādi rīkojas mūsu labā. Viņš grib, lai mēs pieietu tam nopietni – lai mēs lūgšanu uztvertu nopietni, lai nelūgtos kā papagaiļi… Svarīgi ir ne jau daudzie vārdi, bet ticība un neatlaidība.
Trešā lieta, ko Dievs no mums lūgšanā sagaida, ir drosme – turpināja Svētais tēvs. Kāds varētu padomāt: “Vai tiešām ir vajadzīga drosme, lai lūgtos un nostāvētu Kunga priekšā?” Tā tiešām ir vajadzīga – uzsvēra Francisks, pieminot, cik drosmīgs Dieva priekšā bija Mozus vai Ābrahams. Drosme ir vajadzīga arī lūgšanā.
Pāvests arī šodien noslēdza dievkalpojumu ar adorāciju un ar svētību ar Vissvētāko Sakramentu, aicinot visus uz garīgo komūniju: “Pie Tavām kājām, ak, mans Jēzu, es krītu ceļos un dāvāju savu nožēlas pārņemto sirdi, kas dziļi pazemojas savā nebūtībā un Tavā klātbūtnē. Es pielūdzu Tevi Tavas mīlestības sakramentā un gribu Tevi pieņemt savā trūcīgajā mājoklī, ko Tev piedāvā mana sirds. Gaidot, kad varēšu piedzīvot sakramentālās komūnijas laimi, es vēlos, lai Tu man piederi garīgi. Nāc pie manis, ak, mans Jēzu, lai es nāku pie Tevis. Lai Tava mīlestība aizdedzina visu manu būtni dzīvei un nāvei. Es ticu uz Tevi, ceru uz Tevi, mīlu Tevi. Lai notiek!”
