Kad attālināmies no Dieva, Viņš par mums raud
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Komentējot šai dienai veltīto pirmo lasījumu (sal. 2 Sam 18, 9-10.14b.24-25a.31–19, 3), pāvests atgādināja, ka Dāvids apraud sava dēla, kurš bija sacēlies pret tēvu, traģisko nāvi. Šīs raudas ir Dieva Tēva mīlestības pret mums pravietojums – viņš sacīja. Tā bija tik liela mīlestība, ka Jēzus atdeva par mums savu dzīvību.
“Mans dēls Absalom! Mans dēls, mans dēls Absalom! Kaut es būtu miris tavā vietā, Absalom, mans dēls, mans dēls!” – saņēmis ziņu par sava dēla nāvi, raudādams, sacīja Dāvids. Līdz ar Absaloma nāvi noslēdzas ilgā cīņa starp viņu un Dāvidu par ķēniņa troni. Svētais tēvs norādīja, ka Dāvids ļoti cieta par to, ka viņa paša dēls bija pret viņu sacēlies. Absaloms bija pārliecinājis tautu cīnīties viņa pusē, un Dāvidam, lai pasargātu savu dzīvību, nācās pat atstāt Jeruzalemi. Dāvids gaida ziņas no pretējās frontes, un pie viņa atnāk ziņnesis, kurš pavēsta, ka ir miris viņa dēls Absaloms. Ķēniņš ir ļoti satriekts un raud. Tie, kuri atrodas viņam līdzās, ir pārsteigti par viņa reakciju.
Bet kāpēc tu raudi? Viņš taču bija pret tevi, tevi noliedza, noliedza tavu tēvišķību, tevi apvainoja, tevi vajāja. Drīzāk rīko svinības! Atzīmē to, jo esi uzvarējis! Bet Dāvids tikai saka "Mans dēls, mans dēls" un raud. Šīs Dāvida raudas ir vēsturisks fakts un reizē pravietojums. Ar to tiek atklāts, kāda ir Dieva sirds, ko Kungs ar mums dara, kad no Viņa attālināmies, kad iznīcinām paši sevi, grēkojot, kad esam apjukuši, jūtamies pazuduši. Kungs ir tēvs, kurš nekad nenoliedz savu tēvišķību: "Mans dēls, mans dēls."
Uzrunas turpinājumā pāvests atgādināja, ka mēs saskaramies ar šīm Dieva raudām, kad dodamies uz konfesionālu izsūdzēt savus grēkus, jo tā nav iešana uz ķīmisko tīrītavu, lai noņemtu kādu traipu, bet tā ir došanās pie tēva, kurš par mums raud tāpēc, ka ir tēvs. Dāvida vārdi "Kaut es būtu miris tavā vietā" ir pravietiski vārdi, kas piepildās Dievā. Debesu Tēva mīlestība pret mums ir tik liela, ka Viņš sūtīja savu Dēlu, lai Viņš mirtu mūsu vietā. Jēzus kļuva cilvēks un atdeva par mums savu dzīvību. Dievs nekad nenoliedz savus bērnus – uzsvēra Francisks. Dieva mīlestība sniedzas līdz pat galējai robežai. Uz krusta atrodas Dievs, Tēva Dēls. Viņš tika sūtīts, lai atdotu par mums savu dzīvību.
Noslēgumā Svētais tēvs atzina, ka mums nāks par labu, ja mēs savas dzīves tumšajos brīžos (kad grēkojam, kad attālināmies no Dieva) – un tādi brīži ir mums visiem – saklausīsim savā sirdī šo balsi: "Mans dēls, mana meita, ko tu dari? Lūdzu, nedari pašnāvību! Es par tevi nomiru." Pāvests atgādināja, ka Jēzus raudāja par Jeruzalemi. Jēzus raud tāpēc, ka mēs neļaujam Viņam sevi mīlēt. Tātad, kārdinājuma brīdī, grēka brīdī, tad, kad attālināmies no Dieva, mēģināsim saklausīt šo balsi: "Mans dēls, mana meita, kāpēc?" – mudināja Francisks Vatikāna viesu nama kapelā sapulcējušos dievkalpojuma dalībniekus un visus ticīgos visā pasaulē.
