Bēdas liekulīgajiem kristiešiem, kuri atstāj Jēzu baznīcā
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Mēs, kas esam dzimuši un auguši kristīgā sabiedrībā, esam pakļauti riskam izdzīvot savu kristīgo ticību kā tādu "sociālu ieradumu" – atzina Francisks. Mēs esam pakļauti riskam tikai saukties par kristiešiem, formāli būt par tādiem. Mēs, kas uzskatām sevi par taisnīgiem, īstenībā, varam būt liekuļi, kuri baidās mīlēt un būt mīlēti. Tiklīdz beidzas Mise, mēs atstājam Jēzu baznīcā. Mēs "nevedam" Viņu līdzi uz mājām, lai Viņš būtu mums līdzās mūsu ikdienas dzīvē. Bēdas mums, jo tādā veidā mēs padzenam Jēzu no savas sirds. Mēs esam kristieši, bet dzīvojam kā pagāni.
Homīlijas laikā Svētais tēvs aicināja veikt sirdsapziņas izmeklēšanu, pārdomājot, vai arī mēs nedzīvojam kā pagāni. Lūkasa evaņģēlijā lasām, ka Jēzus vēršas ar pārmetumu pie Betsaidas, Korozainas un Kafarnaumas iedzīvotājiem. Viņš saka: "Bēdas tev…" (sal. Lk 10, 13-16). Bēdas šiem ļaudīm, jo viņi neticēja pat tad, kad bija redzējuši brīnumus.
Pāvests atzina, ka Jēzum sāpēja atmešana. Viņš raudāja, jo šie ļaudis neprata mīlēt. Viņš gribēja aizsniegt visu cilvēku sirdis nevis ar diktatorisku vēstījumu, bet mīlestības vēsti. Kā ir ar mani? Es esmu dzimis kristīgā sabiedrībā, tiku audzināts ticības garā, iepazinu Kristu, tik daudz saņēmu no Kunga, bet ļoti viegli Viņu aizmirstu, jo esmu "pieradis"…
Šis pieradums mums nāk par sliktu, jo atstājam novārtā personīgās attiecības ar Kungu. Jēzus uzrunā mani, tevi, katru no mums. Jēzus uzrunas domātas katram no mums. Kā tas var būt, ka tiklīdz pagāni dzird Jēzus vārdu, tā tūlīt steidzas pie Viņa, bet es, kurš esmu dzimis kristīgā sabiedrībā, pierodu? Kā tas var būt, ka kristietība man kļūst par sociālu pieradumu, par "apģērbu", ko uzvelku un tad novelku un atstāju novārtā? Un Jēzus raud par katru no mums, par to, ka esam nevis īsti, bet tikai formāli kristieši.
Ja mēs tā rīkojamies, tad zināmā mērā esam liekuļi – turpināja Francisks. Viņš pieminēja, ka var runāt gan par "grēcinieku liekulību", gan par "taisnīgo liekulību". Pēdējo liekulība izpaužas kā bailes no Jēzus mīlestības, bailes būt mīlētiem. Šai gadījumā es eju uz baznīcu, bet izejot no tās, Jēzu neielūdzu sev līdzi savā ģimenē, neiesaistu Viņu bērnu audzināšanā, mācībās un citās ikdienas dzīves nodarbībās. Tādā veidā Jēzus paliek baznīcā vai pie krucifiksa vai svētbildē.
Pāvests atzina, ka tā ir virspusēja dzīvošana. Es dzīvoju pa pusei, tas ir, kaut ko paņemu no kristietības, izmantoju svētīto ūdeni, bet vairāk neko. Šādi dzīvodams, es izstumju Jēzu no savas sirds. Es tēloju, ka esmu kristietis, un ar to lepojos, bet, īstenībā, dzīvoju kā pagāns. Ja, gadījumā, Jēzus par mums raud, tad mums jālūdz žēlastība raudāt kopā ar Viņu. Lūgsimies, lai Svētais Gars atver mūsu sirdi, lai tanī varētu ienākt un iemājot Jēzus, lai mēs sadzirdētu Viņa pestīšanas vēsti un būtu pateicīgi par visu labo, ko saņemam no Viņa – mudināja pāvests.
