Harkivas bīskaps: "Dažreiz pietiek apskaut un atgādināt, ka Kungs ir līdzās"

Svitlana Dukhovica, Jānis Evertovskis – Vatikāns

“Mana diecēze ir ļoti liela, tā aptver 196000 km² lielu teritoriju, un lielu tās daļu jau ir okupējis krievu karaspēks”, stāstīja Harkivas-Zaporižjas latīņu rita diecēzes bīskaps. Ukraina sastāv no 25 apgabaliem, no kuriem 7 ietilpst šajā diecēzē. Kūrija atrodas Harkivā un līdzkatedrāle – Zaporižjā, kur rezidē palīgbīskaps Jans Sobilo. “Okupētajās teritorijās nav mūsu priesteru”, sacīja bīskaps Hončaruks. “Savukārt to [priesteru], kuri atrodas teritorijās, kas nav okupētas, galvenā misija ir būt kopā ar tautu, komunicēt ar cilvēkiem un lūgties par viņiem. Tas ir kalpojums, kas tiek sagaidīts no Baznīcas.

Humanitārā situācija Harkivas apgabalā

Bīskaps pastāstīja, ka vietās, kur notiek karadarbība, humanitārā situācija ir traģiska, jo ir ļoti bīstami turp doties, lai aizvestu pārtiku un medikamentus. Pastāv risks tikt nogalinātam, līdz ar to ir ļoti maz tādu, kuriem izdodas tur nokļūt. Vietās, kas atrodas netālu no frontes līnijas, 10-20 km attālumā, situācija ir mazliet labāka, kā piemēram, Harkivā, kur pēdējā laikā daudzi cilvēki ir atgriezušies. Pilsētā jau ir daudz cilvēku, taču problēma ir tā, ka daudziem vairs nav māju. Daudzi ir bez darba. Daži uzņēmumi ir pilnībā iznīcināti. Daudziem nav pat naudas, lai nopirktu maizi, medikamentus vai apģērbu. Cilvēkiem ir vajadzīga arī sapratne un atbalsts – norādīja diecēzes vadītājs.

Militārā kapelāna pieredze

Pavlo Hončarukam ir 44 gadi. Viņš ir viens no jaunākajiem bīskapiem pasaulē. Pāvests viņu nominēja par Harkivas-Zaporižjas diecēzes bīskapu 2020. gada janvārī. Divus gadus pēc ordinācijas Ukrainā sākās plaša mēroga Krievijas karaspēka iebrukums. Pirms stāties diecēzes vadītāja amatā, viņš bija militārais kapelāns. “Šī pieredze man tagad noteikti palīdz”, viņš apliecināja, “jo tad, kad sākās cīņas, eksplozijas un viss pārējais, šoks nebija tik liels, lai mani izsistu no sliedēm. Es varēju normāli veikt savus uzdevumus, pieņemt lēmumus un kalpot cilvēkiem. Tātad, man nebija vajadzīgs laiks, lai adaptētos jaunajai situācijai, kurā pastāv draudi, notiek sprādzieni, kur nāve ir ļoti tuvu. To visu es jau piedzīvoju kā kapelāns”. Kalpojot par militāro kapelānu, garīdznieks iemācījās arī to, kā komunicēt ar karavīriem, kuru Harkivas reģionā ir ļoti daudz. “Šeit daudzi piedzīvo stresu”, viņš turpināja, “un, būdams par kapelānu, es iemācījos kā viņiem palīdzēt: kam pievērst uzmanību, ko teikt, kad pateikt viņiem kaut ko stiprāku un kad vienkārši viņus apskaut… Es iemācījos, ko man darīt, un īpaši, ko nevajag darīt, jo var daudz palīdzēt, izvairoties darīt nepareizi. Tāpēc es domāju, ka Dievs savā Providencē mani zināmā mērā tam sagatavoja”.

Tikt galā ar sarežģītiem jautājumiem

Kad cilvēki saskaras ar lielām sāpēm un ciešanām, kā tas notiek kara laikā, viņos rodas daudzi jautājumi. Bīskaps no savas komunikācijas ar cilvēkiem pieredzes apliecināja, ka tas, kurš stipri tic uz Dievu un kuram ir ciešas attiecības ar Viņu, nejautā: Kāpēc? Kas ir vainīgs? Vai tad mēs esam tik lieli grēcinieki? Kur ir Dievs? Kur Viņš skatās? Tas, kuram ir ticība, saprot, kāds ir tā visa iemesls. Un tas ir grēks – skaidroja bīskaps Hončaruks. “Cilvēks, grēkojot, paver sev pieeju tumsas spēkiem. Kad mēs darām ļaunu, mēs atļaujam velnam ierasties un atņemt mums dzīvību. Ticība uz Dievu dod stingru pamatu un palīdz panest smago netaisnības jūgu, kā arī izdzīvot ne tikai kara laikā, bet arī dzīvē vispār.” Bīskaps uzsvēra:

Bijušais militārais kapelāns atzina, ka dažreiz cilvēki uzdod arī šādus jautājumus. Šajos gadījumos, pēc viņa domām, jāprot uzklausīt un vajadzīga līdzjūtība. Kāds varbūt pazaudēja mīļu cilvēku, cits redzēja vai piedzīvoja kaut ko briesmīgu. “Dažreiz tev ir vienkārši jāapskauj tas cilvēks, jāļauj viņam raudāt, izraudāties, jo ir tik lielas sāpes”, sacīja bīskaps. “Un tad es pie viņa vēršos ar šiem vārdiem: «Kungs ir tev līdzās, tagad tu vari pie Viņa griezties, Viņš tevi apskaus, dos tev spēku…». Un parasti šai brīdī notiek brīnums: cilvēks sāk raudāt un tad saka: «Paldies, es jūtos labāk». Tas nozīmē, ka šādās situācijās ir grūti meklēt teoloģiskus un tamlīdzīgus skaidrojumus, jo sāpes ir ļoti lielas. Taču Kungs ir mums līdzās un mūs skauj. Pietiek tikai saskatīt un atzīt šo Dieva klātbūtni”.

Bailes un griba dzīvot

Uz jautājumu, vai viņam pašam ir bail, jaunais Harkivas-Zaporižjes bīskaps atbildēja: “Protams, man ir bail. Ir bailes, ir lielas briesmas, bet es arī pilnīgi apzinos savu misiju, atbildību un uzdevumus. Mēs paliekam šeit un turpinām strādāt un kalpot. Arī karavīriem ir bail, bet viņiem jāaizstāv”. Visi grib dzīvot, neatkarīgi no tā, vai ir vecāki vai jaunāki. Visi piedzīvo vienus un tos pašus draudus, tās pašas ciešanas – katrs savā veidā, katram ir savs psiholoģiskās noturības līmenis – piebilda ukraiņu bīskaps Pavlo Hončaruks.

Baznīcas lūgšanas atbalsts

Šī gada 31. maijā pāvests Francisks vadīja lūgšanu par mieru pasaulē, kurā piedalījās arī Romā dzīvojošie ukraiņi. Šo lūgšanu, kā arī citus tuvības apliecinājumus ļoti novērtē ne tikai Ukrainas katoļticīgie, bet visa tās tauta. “Universālās Baznīcas lūgšana ir Jēzus Kristus lūgšana”, sacīja bīskaps. “Caur lūgšanu mēs tuvojamies Dievam un Dievs kļūst tuvāks mums, tas ir, mēs vairāk ienirstam Viņā, un Viņā ir viss, kas mums ir vajadzīgs. Tātad, apziņa, ka visa Baznīca lūdzas, palīdz mums saprast, ka mēs esam iesaistīti kādā ļoti lielā [realitātē], tas ir, bagātībā, kas ir ietverta Jēzus Kristus mistiskajā miesā. Viņš ir šeit, mēs neesam vieni, Viņš ir līdzās un visa Baznīca lūdzas. Tā ir vienotība. Man ir grūti atrast īstos vārdus, lai to izteiktu, taču šis atbalsts vairo ticību, kas galu galā ļauj Dievam dot žēlastību, kas dod spēku, mieru, spēcīgu iekšējo drosmi. Šīs universālās Baznīcas lūgšanas nozīme ir ļoti dziļa”.