Jezuītu tēvs Federiko Lombardi Jezuītu tēvs Federiko Lombardi 

Tēvs Lombardi un viņa misija komunicēt pasaulei labo

Par lielo sociālās komunikācijas meistaru Jāni Pāvilu II, Benedikta XVI rūpīgi sakārtoto domu, Franciska vārdiem un žestiem, kā arī par pieredzi Vatikāna Radio, Vatikāna Televīzijas centrā un Preses dienestā stāsta jezuītu tēvs Federiko Lombardi. Ar viņa atmiņām var iepazīties grāmatā “Pāvesti. Vatikāns. Komunikācija. Pieredze un pārdomas”, par kuras izdošanu parūpējies Jēzus Sadraudzības žurnāls “La Civiltà Cattolica” un izdevniecība “Ancora”.

Luka Kollodi - Vatikāns

“Komunikācija ar citiem ir mūsu visu dzīves dimensija. Tāda tā ir arī man,” apgalvo tēvs Lombardi. Viņš ir bijis gan jau minētā žurnāla “La Civilta Cattolicà” autors un vecedirektors, Itālijas jezuītu provinces provinciāls, gan arī Vatikāna Radio, Vatikāna Televīzijas centra un Preses dienesta direktors, šodien vada Jozefa Ratcingera vārdā nosaukto fondu. “Visos šais gados,” raksta tēvs Lombardi grāmatas ievadā, “man ir lūgts uzstāties konferencēs par specifiskiem aktualitātes tematiem Baznīcas dzīvē, vai pāvestu mācībā.”

Apritot Vatikāna Radio 90 gadiem – insitūcijai, kurā tēvs Lombardi kalpoja visilgāk, pieredzes bagātais jezuīts ir sakrājis un apkopojis liecības par Vatikāna komunikāciju. “Daudzreiz,” lasām grāmatā, “man ir teikts, “tev taču būs daudz ko pastāstīt par saviem 30 gadiem Vatikāna komunikācijas līdzekļos,” taču es, patiesībā, teicu lai arī daudzas, bet tikai epizodiska rakstura uzrunas. Dažreiz tiku aicināts runāt par pāvestu, par kādu aktuālu notikumu, dot padomu Baznīcas sociālās komunikācijas jomas darbiniekiem. Tagad, kad situācija sociālās saziņas pasaulē līdz ar jaunajām tehnoloģijām ir ļoti mainījusies, nedomāju, ka būtu vērts šīs uzrunas, ko esmu teicis dažādās vietās un situācijās, atkārtot. Tomēr, kad Vatikāna Radio apritēja 90 pastāvēšanas gadi, to visu atcerējos, sev sakot, ka iespējams, tā ir izdevīga reize, lai ar savu pieredzi piedāvātu iepazīties lielākoties kā ar atmiņām, nevis kā ar savu skatījumu par šībrīža komunikācijas jautājumiem. Tāda ir šīs grāmatas jēga.”

Tēvs Lombardi, jūs komunikācijas jomā esat kalpojis trim pāvestiem, trim personībām, trim atšķirīgiem komunikācijas veidiem…

Jā. Jāņa Pāvila II, Benedikta XVI un tagad Franciska personība ir atšķirīgas. Taču, es nodevos viņu kalpojumam un tāpēc man bija jāiemācās un jācenšas saprast, kāds ir viņu labākais komunikācijas veids, kas raksturo viņu kalpojumu Evaņģēlijam, lai šai kalpojumā Evaņģēlijam varētu sadarboties, izplatot to ar instrumentiem, par kuriem biju atbildīgs – ar radio, televīzijas centru un caur tikšanos ar dažādu valodu un nāciju žurnālistiem. Tātad, tas bija kalpojums pāvestu kalpojumam. Savu darbu Vatikāna komunikācijas līdzekļos es vienmēr uztvēru kā pāvesta kalpojumu, kas ir Dieva tautas un cilvēces kalps.

Jūs sevi nekad nesaucāt par pāvesta runasvīru…

Nē, tāpēc ka uzskatu, ka pāvesti runā paši un runā tiešā veidā uz Dieva tautu. Tātad, viņi nav apslēptas personas, kurām būtu jādod balss. Tieši pretēji, viņi ir skaļas, spēcīgas un ļoti izteiksmīgas balsis. Tāpēc nejutu, ka runasvīra definīcija būtu piemērota darbam, ko darīju, kas bija kā neliels piekalpojums šai lielajai balsij, kāda ir pāvesta balss. Navarro Valls kalpoja ilgāk, viņš vairāk iemiesoja šo “pāvesta runasvīra” tematu, jo daudzus gadus tiešā veidā sadarbojās ar Jāni Pāvilu II un tātad, zināmā veidā, bija viņa tulks. Tāpēc domāju, ka runasvīra definīcija uz viņu attiektos vairāk. Manā gadījumā tas nebija tas pats, ko tik maģistrālā veidā veica Navarro. Es labāk sevi kvalificēju kā Preses dienesta direktoru. Ja kāds grib teikt, ka biju Vatikāna, pāvesta runasvīrs, var to droši teikt, bet es pats savu kalpojumu šādā veidā neizjutu.

Kā jūs mēģinājāt interpretēt pāvestu komunikācijas stilus atkarībā no viņu personības?

Tie, bez šaubām, ir atšķirīgi stili. Jānis Pāvils II bija ļoti spēcīga personība. Viņš bija celmlauzis arī no komunikācijas viedokļa. Viņa pontifikāts bija ļoti ilgs, savos ceļojumos viņš komunicēja pilnīgi atšķirīgās vietās un situācijās. Viņam bija arī ekspresīvu žestu talants, vārda izmantošanas spēja ar pieredzi teātrī. Visas šīs īpašības tika prezentētas gan ar attēlu, gan ar audio palīdzību.

Benedikts XVI, kā visi to zinām, ir vairāk teologs, vīrs ar dziļu kultūru un skaidru, labi artikulētu domas izpausmi, ar vēlēšanos veicināt izpratni, iepazīstināt ar ideju, to nepārtraucot, piemēram, dialogā ar ļaužu pūli. Tas bija, ja tā var teikt, vairāk kultūras cilvēka un vārda, tai skaitā rakstītā vārda, stils, nekā žests.

Francisks ar savu neticamo valodas spēju cilvēkiem spēj izteikt savu tuvību gan ar vienkāršu vārdu, gan ar ekspresīviem žestiem, kurus raksturo, es teiktu, tieši tuvība, dalība cilvēku dzīvē.

Tēvs Lombardi, jūs 27 gadus strādājāt Vatikāna Radio, vispirms kā programmu direktors, vēlāk kā ģenerāldirektors. Sekoja arī direktora pieredze Svētā Krēsla Preses dienestā un Vatikāna Televīzijas centrā. Tie ir pienākumi, kas dažreiz pārklājās cits ar citu, tai pašā laikā palīdzot saskatīt vispārējo Vatikāna komunikācijas ainu…

Tās bija institūcijas, kurām bija kopīga misija. Tām visām bija kopīgs mērķis, proti, kalpojums Evaņģēlijam, jo īpaši caur pāvesta kalpojumu Evaņģēlijam. Tāpēc, varam teikt, ka tās nebija izkaisītas misijas. Bez tam, visas institūcijas bija tuvu ģeogrāfiskā ziņā. Nebija jāizmanto transports, lai pārvietotos no vienas vietas uz otru. Visās institūcijās, kurās kalpoju, bija arī brīnišķīgi līdzstrādnieki. Tāpēc bija viegli dalīties atbildībā ar viņiem. Viss darbs nebija jāpaveic man vienam. Tātad, tā bija kopīgas misijas, cilvēciskas tuvības un sadarbības kopiena. Visi darbinieki diezgan labi pazina cits citu un nepieciešamības gadījumā prata sastrādāties. Īpaši to izjutu brīžos, kad mainījās pontifikāti. Tas prasīja milzīgu darbu. Mums bija pievērsta visas pasaules uzmanība. Man tie bija arī ļoti skaisti pieredzes un sadarbības brīži. Atceros vairāk nevis grūtības, bet to “garšu”, ko deva strādāšana kopā. 

Vai Vatikāna komunikācijā ir kāds aizkadrs, restroscēna?

Es teiktu, ka nē. Arī, kā cilvēks, vienmēr esmu centies teikt to pašu publiski un privāti. Pretējā gadījumā man būtu jāpiedzīvo personības dalīšanās, kaut kas, kas man liktu apjukt arī psiholoģiski. Fakts ir tāds, ka tu kalpo institūcijai, uz kuru gulstas atbildība dažādos līmeņos un arī dažādā dziļumā. Tāpēc ir jāsadarbojas un jāveido attiecības, piemēram, ar valsts sekretariātu, kuram ir arī diplomātiska rakstura atbildība attiecībās ar valstīm, vai personu nominācija sadarbībā ar pāvestu, kurām piemīt rezervācijas dimensija, kura tev jāprot respektēt. Tātad, man bija arī nemitīgi jātrenējas, lai saprastu, ko un kad vajag komunicēt, lai labi veiktu savu kalpojumu. Katrs, kuram ir zināma pieredze, saprot, ka ir lietas, lēmumi, problēmas, kas atrodas nobriešanas stadijā, un kuras nav jāsteidzas komunicēt, vai darīt publiskas, lai izvairītos no apjukuma.

Tēvs Lombardi, ir daudzi notikumi, par kuriem bijāt atbildīgs kā komunikācijas speciālists. Divi no tiem ir īpaši vēsturiski – tā ir Jāņa Pāvila II nāve un Benedikta XVI atkāpšanās. Kā jūs reaģējāt?

Es redzēju pasaules uzmanību un jutu, ka man bija jāsagatavojas, lai palīdzētu arī pasaules medijiem pasniegt korektu vēsti, objektīvu informāciju par to, kas noticis un kas notiek, kā arī jāpastāsta par Baznīcas un cilvēces dzīves nozīmi. Bija vajadzīga liela atbildība un sadarbība. Ir jāatzīst, ka apbrīnoju visu cilvēku dedzību, ar kuriem sadarbojos gan institūcijās, ko vadīju, gan arī citās institūcijās, lai no Baznīcas puses pasniegtu korektu vēsti.

Jāņa Pāvila II nāves brīdi īpaši pārdzīvoju Vatikāna Televīzijas centrā. Atceros tiešraidi, kas ilga veselu nedēļu un ko organizēja mani tehniskie līdzstrādnieki, lai dienu un nakti sekotu šai cilvēku upei, zinot, ka attēliem ko mēs izplatījām, bija intensīvi pievērstas visas planētas acis. Mēs pasniedzām šī ārkārtējā lūgšanu un intensīvas dalības notikuma attēlus.

Grāmata noslēdzas ar dažām notām, ko esat publicējis…

Jā, ar piecām notām. Tā kā grāmatas funkcija ir darīt zināmu manu pieredzi, un ja kādam tā var noderēt, vai būt interesanta, vēlos atgādināt, ka tais gados, kad biju gan Svētā Krēsla Preses dienesta, gan Vatikāna Radio vadītājs, es izmantoju šo formulu ļoti darbietilpīgos notikumos, kuri dažreiz radīja interpretācijas grūtības, lai rastu un sniegtu skaidru notikuma paskaidrojumu. Es izvēlējos 5 notikumus, kuri šai kalpošanas darbā man šķita īpaši nozīmīgi. Pirmā un otrā nota attiecās uz Ticības mācības kongregācijas deklarāciju par tēvu Sobrino un Atbrīvošanās teoloģiju. Trešā attiecās uz faktu, kas izraisīja lielu rezonansi, proti, uz pāvesta piešķirto Kristības Sakramentu Magdi Allamam Lieldienu naktī. Sekoja deklarācija par pāvesta Pija XII tikumiem un vēl viens komunikācijas krīzes brīdis – informācijas noplūde, kas pazīstama ar terminu “Vatileaks”.

Tēvs Lombardi, pamatojoties uz Jūsu pieredzi, kāda būs katoļu komunikācijas nākotne?

Komunikācija ir iekļauta vēsturē, Baznīcas klātbūtnē pasaulē un ticībā, kāda tā ir mūsu laikos. Komunikācija atspoguļo šo situāciju evolūciju, cenšas to lasīt, interpretēt un veidot dialogu ar mūsdienu pasaules cilvēkiem. Tā ir pasaule, kur komunikācija ir interaktīva, tātad tā ir dialoga forma ar laiku, kurā dzīvojam. Šais gados šī komunikācija ir kļuvusi un kļūst aizvien intensīvāka. Dažreiz tā rada nopietnas problēmas, pārpratumus, tāpēc vienmēr ir nepieciešama interpretācija, noskaidrošana, lai varētu komunicēt vēsti, kas mums interesē, proti, Evaņģēlijs, Evaņģēlijs, pēc kura mūsdienās dzīvot korektā, pozitīvā veidā. Tā ir Baznīcas misija komunikācijas dimensijā un attiecībās ar visiem cilvēkiem, kas atrodas mums apkārt, kurus satiekam, un ar kuriem veicam dialogu katru dienu. Formulas mainās, jo mainās komunikācijas formas pasaulē.

Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte

12 novembris 2021, 18:09