Ieskats svētā Roberto Bellarmino personības dzīlēs

Fabio Kolagrande - Vatikāns

No 17. līdz 19. novembrim Jēzus Sadraudzības vadītājā augstākajā mācību iestādē no multidisciplināras perspektīvas tiks mēģināts pārvarēt mītus, kas apņem šo kardinālu, jezuītu, sprediķotāju, Svētā ufīcija konsultantu, izcilo sava laika teologu. Svētais Roberto Bellarmino bija neapstrīdama sava laika autoritāte ekleziālajos notikumos laikā starp XVI un XVII gadsimtiem. Viņš tika uzskatīts par simbolisku kontrreformācijas personu, kurš reaģēja uz protestantu Reformāciju, un bija kļuvis gan par bargu kritiku, gan dedzīgu aizstāvību mērķi. Viņa vārds parādās spraigu teoloģisku disputu hronikās, kurās nesaraujami sajaucas politika un reliģija, tas ir saistīts arī ar tādiem vēsturiskiem procesiem, kā Džordano Bruno un Galileo Galileja lietas.

Multidisciplināras pārdomas

Konferencei Gregoriānā dots nosaukums “Pārdomāt Bellarmino starp teoloģiju, filosofiju un vēsturi” (Ripensare Bellarmino tra teologia, filosofia e storia). Iniciatīvu sponsorē Montepulčano un Kapua diecēzes un komūnas, kur Bellarmino dzimis un darbojies kā bīskaps. Konferencē ar dažādu disciplīnu pieeju mūsdienu historiogrāfijas gaismā ir nolemts pārskatīt viņa devumu Baznīcai. Tikšanās kalpos arī par pagodinājumu cilvēkam, kurš bija Jēzus Sadraudzības Romas kolēģijas profesors un rektors. Pontifikālā Gregora universitāte ir kļuvusi par šīs kolēģijas mantinieci un darba turpinātāju.

Personība, kurai grūti piešķirt etiķeti

Konferences darba komitejā ir Teramo universitātes mūsdienu vēstures docētājs, profesors Massimo Karlo Džannini. Viņš saka: “Pēdējos 15-20 gados historiogrāfija ir veikusi daudzus pētījumus par šo nozīmīgo figūru Baznīcas vēsturē. Atcerēsimies, ka pirms kļūt par kardinālu, Bellarmino bija konsultants vairākās kardinālu kongregācijās, to skaitā tajā, kas sastādīja Aizliegto grāmatu sarakstu. Viņš bija teoloģijas docētājs, būtisks XVI gadsimta beigu teoloģiskās domas attīstītājs, grāmatas “Disputationes” autors. “Tātad, Bellarmino bija “daudz kas”, viņš bija ļoti artikulēta persona un tāpēc grūti etiķējama,” piebilst profesors Džannini. “Viņš noteikti bija tas, kurš veica asu polemiku ar protestantiem, bet arī tas, kurš pēc pāvesta Siksta V rīkojuma riskēja iekļūt Aizliegto grāmatu autoru sarakstā. No tā viņam izdevās izvairīties tikai tāpēc, ka pāvests 1590. gadā aizgāja mūžībā.

Bellarmino bija centrālā persona sava laika katoliskās pasaules lielo polemiku brīžos. Strīdā starp pāvesta valsti un Venēcijas Republiku 1606. gadā jautājumos par politisko un ekleziālo kundzību, viņš polemizēja ar Marijas Kalpu ordeņa brāli Paolo Sarpi. Bellarmino bija ne tikai protestantu domātāju darbu cenzors, bet arī tas, kurš pievienojās pāvesta varas aizstāvjiem. Vārdu sakot, viņš ir personība, kuru ir absolūti nepieciešams pārvērtēt un izpētīt no jauna,” apgalvo profesors Džannini.

Jezuīta paaicinājums izlīgšanas labā

Kā stāsta fundamentālteoloģijas docētājs Pontifikālajā Gregora universitātē, Nikolass Stīvs, “mēs, Gregoriānas jezuīti, esam bieži runājuši par šo izcilo mūsu priekšgājēju, patiesi pazemīgo, savu studentu apbrīnoto profesoru arī viņa personīgo īpašību un vienkāršības dēļ. Ir interesanti vērot, ka dažādos laikmetos Bellarmino tiek dažādi traktēts.” Tēvs Stīvs, kurš ietilpst konferences zinātniskajā komitejā, uzsver, ka Bellarmino vienmēr spēja atrasties priekšplānā tur, kur notika cilvēka domas un Evaņģēlija konfrontācija, lai mazinātu kontrastus un vienmēr aizstāvētu doktrīnu, sekojot Jēzus Sadraudzības paaicinājumam.

Šai ziņā ir saglabājusies sena anekdote par Bellarmino bērnību. Tiek vēstīts, ka pirmo sprediķi viņš teicis 5 gadu vecumā. Nākamais svētais uzkāpis savā dzimtajā pilsētiņā Montepulčano uz improvizētas skatuves un saviem rotaļu biedriem atkārtojis baznīcā tikko dzirdēto draudzes prāvesta sprediķi. “Sprediķotāja aktivitātes nobriest kontrreformācijas gaisotnē, taču, atšķirībā no tā, ko varam iedomāties, tās dzimst galvenokārt no viņa mīlestības uz Dieva Vārdu un no jezuītiskā paaicinājuma, kura viens no mērķiem bija samierināt pretējas nometnes,” skaidro tēvs Nikolass Stīvs.

Cilvēciskajās attiecībās balstīta teoloģija

Difensor fidei – ticības aizstāvja loma Bellarmino lika izpelnīties arī daudzas kritikas. Saskaņā ar tēva Stīva uzskatu, tas ir aspekts, kas saistīts ar viņa bagātīgo sprediķu pūru. Viņš ir atstājis milzīgu daudzumu rakstu. Pietiek pieminēt tikai 11 viņa oratoriskā veikuma sējumus, kas Pontifālajā Gregora universitātē publicēti ar tēva Sebastiana Trompa gādību XX gadsimta otrajā pusē. “Bez šaubām, ka tik lielā tekstu jūrā jebkurš var atrast kaut ko, lai kritizētu,” saka profesors Stīvs. Viņaprāt, Bellarmino personības visnozīmīgākais aspekts ir spēja, piemēram, Svētā ufīcija konsultanta statusā, vienmēr tiekties pēc personīgām attiecībām ar saviem klausītājiem. “Viņš nelika uzsvaru tik daudz uz idejām, cik uz attiecībām ar filosofiem, zinātniekiem un viņu sirdsapziņām, vienmēr ar mērķi, lai viņi paliktu Katoliskajā Baznīcā”.

Nobriedušākas pārdomas

Tēvs Stīvs apliecina, ka Gregoriānā sarīkotās konferences dalībnieku vēlēšanās ir pārvarēt par Bellarmino izveidojušos mītus, lai uzsāktu nobriedušākas un integrālākas pārdomas par svēto, kuru 1930. gadā kanonizēja pāvests Pijs XI. “Pāvests Francisks savā “Veritatis gaudium” ir aicinājis veikt starpdisciplināru pieeju lietām, tāpēc, šai gadījumā centīsimies pārvērtēt Bellarmino caur teoloģiju, filosofiju, garīgumu, Baznīcas un mākslas vēsturi,” stāsta konferences zinātniskās komitejas dalībnieks. Viņš novēl, lai šī pieeja palīdz saprast, kas patiesībā bija šis vīrs un ko viņš māca joprojām. Tēvs Stīvs izsaka cerību, ka tad būs iespējams atklāt, ka viņa teoloģija ir dibināta galvenokārt uz attiecībām ar cilvēkiem.

Reforma, kas izriet no sirds

Tiek vēstīts, ka dienās pēc Bellarmino nāves 1621. gadā, kad zārks ar viņa mirstīgajām miesām tika izstādīts baznīcā, katru dienu pie tā nāca nabagi un nogrieza pa mazai strēmelītei no viņa sarkanā kardināla tērpa. Triju dienu laikā bijis nepieciešams nomainīt trīs tērpus, jo katrs gribēja sev nelielu nākamā svētā relikviju. “Tas liecina ne tikai par to, cik izplatīts tai laikā bija relikviju kults, bet arī par dziļo mīlestību, ko nabagi izjuta pret Bellarmino, kurš pret viņiem bija vienmēr ļoti dāsns,” apliecina jezuītu tēvs Nikolass Stīvs. Pāvests Benedikts XVI 2011. gada 23. februāra Vispārējā audiencē apgalvoja, ka “Bellarmino ar lielu skaidrību un ar savas dzīves piemēru ir mācījis, ka nav iespējama patiesa Baznīcas reforma, ja pirms tam nav mūsu personīgās reformas un mūsu sirds atgriešanās.”

Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte