Santa Maria in Domnica bazilika – vieta, kur darbojies svētais Laurencijs
Inese Šteinerte - Vatikāns
Bazilika nodibināta, iespējams VI gadsimtā uz vienas no romiešu ugunsdzēsēju kazarmām, kurā mēdza pulcēties pirmie kristieši. Vārda "Domnica" izcelsme joprojām nav noskaidrota. Pastāv pieņēmumi, ka tas varētu būt radies no šeit dzīvojošas kristietes un svētā Laurencija palīdzes, svētās Ciriakas vārda, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē "tā, kura pieder Kungam", vai arī no "dominicum", kas tika izmantots, lai apzīmētu pirmās kristīgā kulta vietas. Tapat nav izslēgts, ka nosaukums “domnica” varētu būt aizgūts no "praedia dominica", proti, no teritorijas, kas piederēja imperatoram, un uz kuras tika uzcelta baznīca.
Jau no pašiem pirmsākumiem, dievnams tika veltīts Dievmātei. Diakoni šeit aprūpēja nabadzīgos un svētceļniekus, kas atpūtās pēc Lielā Gavēņa un Lieldienu pasākumiem. Bazilikas struktūra gadsimtu gaitā nav mainījusies. Ir saglabājusies tāda pati forma, kāda bija IX gadsimtā, kad dievnams tika uzcelts pēc pāvesta Paskāla I vēlēšanās. Viņš lika restaurēt seno oratoriju, izveidojot baznīcu ar trim navām. Tai pašā laikā tika izveidota arī absīdas mozaīka. Tā tapa brīdī, kad noslēdzās II Nīkajas koncils, kurā liela uzmanība tika pievērsta svētbildēm.
Nozīmīgi darbi dievnama izdaiļošanā notika XVI gadsimtā. Tika uzcelts ieejas portiks, izveidoti koka griesti, uzgleznotas freskas zem absīdas mozaīkas, sienās atvērti jauni logi. XIX gadsimtā notika mozaīkas un centrālās navas fresku restaurācija, bet XX gadsimtā tika labiekārtotas sānu navas, izveidota kripta un atjaunots prezbitērijs. 1932. gadā baznīca tika nodota draudzei. Kopš 2003. gada jūlija tā ir uzticēta Svētā Kārļa Boromeja priesteru brālības aprūpei.
Bet tagad sīkāk pakavēsimies pie IX gadsimta mozaīkas, kas skatāma absīdā. Mozaīkas centrā attēlota Dievmāte tronī. Sev pretim viņa tur Bērnu Jēzu it kā būtu gatava Viņu pasniegt ticīgajiem, kurš savukārt tos svētī. Pie Dievmātes kājām ar seju pret tautu attēlots pāvests Paskāls I. Galvā viņam ir kvadrātveidīgs nimbs, kas nozīmē, ka mozaīkas veidošanas brīdī viņš vēl dzīvoja šīszemes virsū. Pāvests pasniedz atslēgas Jaunavai Marijai un caur viņu Jēzum. Fonā atrodas daudzi eņģeļi. Absīdas ieloku noslēdz piemiņas uzraksts lieliem burtiem. Latīņu valodā lasām: "Šis nams bija sagrauts, bet tagad mirdz izdekorēts ar dažādiem metāliem, un tā varenums atspīd kā Fēbuss universā, kas liek bēgt dziļās nakts tumsai. Ak, Jaunava, krietnais bīskaps Paskāls tev uzcēla šo karalisko aulu, kam ir jāpaliek brīnišķai caur gadu simteņiem." Atgādināsim, ka Fēbuss (Phoebus) ir Apolona epitets ar nozīmi "šķīsts". Romiešu prozā un dzejā šis epitets tika izmantots itin bieži.
Atgriežoties pie mozaīkas detaļām, redzam, ka gan Jaunavas Marijas, gan eņģeļu vaibsti atbilst bizantiešu, nevis romiešu ikonogrāfijai. Tāpēc, ir ļoti iespējams, ka mozaīku ir salikuši Austrumu Baznīcas mākslas meistari, kas Romā bija raduši patvērumu ikonoklastu vajāšanu laikā.
Mandeles formas arkā (citā interpretācijā: zivs vēderā) ir attēlots Kristus Pestītājs. Mandele ir dzīvības simbols. Jēzus sēž uz sfēriskas virsmas, kas, savukārt, simbolizē pasauli. Viņam apkārt atrodas divi eņģeļi un divpadsmit apustuļi. Tas ir apustuļu sūtības "Ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā" ikonogrāfisks attēlojums. Apakšā, pa labi un pa kreisi ir attēloti Mozus un Elija, lai atgādinātu par Pārveidošanās notikumu.
Laikā no 1489. līdz 1513. gadam Santa Maria in Domnica titulārbīskaps bija kardināls Džovanni de Mediči. Viņš šeit izdarīja virkni uzlabojumu, tai skaitā izdaiļojot fasādi un izveidojot portiku. Dievnama izdaiļošanu viņš turpināja arī tad, kad tika ievēlēts par pāvestu un pieņēma Leona X vārdu (1513-1514). Tāpēc lai atgādinātu par sevi un šo vārdu, visas centrālās navas garumā un virs logiem tika uzgleznoti lauvas. Bez tam, tika uzgleznotas arī eņģeļiem, vai amoriņiem līdzīgu bērnu figūras, ko itāliski pazīst ar nosaukumu "putti", kā arī Mediči dzimtas heraldikas zīme, kas sastāv no gredzena, dimanta un trim spalvām.
Gadsimtu vēlāk tapa freskas zem absīdas. Tajās attēlotas trīs epizodes no svētā diakona Laurencija un svētās Ciriakas dzīves. Fresku autors ir Ladzaro Baldi (1624-1703). Savā darbā viņš ir atgādinājis par šī dievnama sākumiem, proti, par svētā Laurencija un viņa palīdzes veikumu, nodarbojoties ar žēlsirdības darbiem tuvākā labā. Pirmatnējā Baznīcā diakoni bija tie, kas atbildēja par nabadzīgo kristiešu, tādu, kā slimnieki, atraitnes un trūcīgie, aprūpi. Jau no pašiem sākumiem Santa Maria in Domnica baznīcai bija žēlsirdības un garīgās pavadības centra slava, iespējams, tāpēc, ka tā atradās nozīmīgu ceļu krustojumā, pa kuriem gāja svētceļnieki uz Laterāna baziliku.
Freskās skatāmās svēto Laurencija un Ciriakas dzīves epizodes cita no citas ir atdalītas ar gleznotām kolonnām, kas izskatās gluži tādas pašas kā īstās kolonnas šī mākslas darba sānos. Raugoties no kreisās puses uz labo ir attēlots vispirms Ciriakas izdziedināšanās skats. Viņa ir nometusies ceļos svētā Laurencija priekšā. Seko kāju mazgāšanas akts un brīdis, kurā svētais Laurencijs pēc pāvesta Siksta II norādījumiem izdala labumus nabadzīgajiem. Nelielajās sānu lunetēs ir attēloti svētais Zaharijs priestera drānās un ar tribuli rokās, kreisajā pusē viņam pie kājām ir svētais Jānis Kristītājs, bet labajā eņģelis, kas iedvesmo svēto evaņģēlistu Jāni, kurš ir atpazīstams ar ērgli pie kājām.
Līdz ar vairākiem dievnama saglabāšanas darbiem, XVIII gadsimta pirmajā pusē tika izveidoti logi sānu navās (1700-1730). 1714. gadā tika uzcelts zvanu tornis un 1288. gadā tajā novietots zvans. 1876. gadā Ferraras gleznotāja Alessandro Mantovani, Džovanni Brunelli un Luidži Ronkati vadībā ar freskām noklāta tika centrālā nava. Tajās skatāmi ziedu motīvi un raksti no dažām Jaunavas Marijas litānijām. Šīs freskas saskan gan ar mariānisko litāniju attēlojumiem griestos, gan arī ar jau minētajiem pāvesta Leona X lauvām un eņģeļveidīgajām būtnēm.
Laikā no 1920. līdz 1930. gadam Džuzepe Čerakini uzgleznoja freskas sānu altāriem, bet 1957. gadā zem lielā altāra tika atklāta kripta. Centrālās navas centrā uz grīdas ir attēlots titulārbīskapa, kardināla Ottaviani ģerbonis. Pagājušā gadsimta 90. gados tika izveidots lielais altāris, kur vēl joprojām atrodas Kristību trauks, bet no abiem sāniem ved kāpnes uz kriptu.
Īpaši der pakavēties pie Santa Maria in Domnica bazilikas griestiem. Laikā no 1565. līdz 1566. gadam tie ir izveidoti pēc nu jau cita Mediči dzimtas pārstāvja, kardināla Ferdinando de Mediči iniciatīvas. Jaunie griesti aizvietoja novecojušos, pāvesta Leona X laika griestus. Paraugoties augšup, redzam apgleznotas koka kasetes. Centrālo griestu daļu kardināls Ferdinando de Mediči ir vēlējies veltīt sava senča Leona X piemiņai, kā arī attēlot tajā savu ģerboni. Divās lielākajās griestu kasetēs ir redzams kuģis-šķirsts, kas simbolizē gan Jaunavu Mariju kā Derības šķirstu, gan arī Baznīcu, kas ceļo pa vētras pārņemtu jūru, caur dažādiem vēstures posmiem veicot savu universālās pestīšanas misiju.
Abos sānos ar regulāriem intervāliem tradiconālās ikonogrāfijas stilā ir attēloti četri evaņģēlisti – svētais Lūkass vērša, svētais Matejs cilvēka, svētais Jānis ērgļa un svētais Marks lauvas izskatā. Pārējās kasetes ir veltītas Jaunavas Marijas tituliem, kas atspoguļoti litānijās. Tā, piemēram, pirmajā un otrajā kasetē Jaunava Marija ir attēlota kā "Debesu vārti"; trešajā un ceturtajā kā "Gudrības sēdeklis"; piektajā kā "Svētā jaunavu Jaunava"; sestajā kā "Mistiskā Roze"; astotajā kā "Vissķīstākā Māte"; devītajā kā "Dāvida tornis"; desmitajā kā "Zelta nams"; četrpadsmitajā kā "Derības šķirsts"; piecpadsmitajā kā Bezvainīgi Ieņemtā Māte"; astoņpadsmitajā kā "Rīta Auseklis". Citu Jaunavas Marijas titulu attēlojumi ir skatāmi uz centrālās navas sienām.
Santa Maria in Domnica bazilikas priekšā, uz ielas, ir skatāms laivas atveidojums uz marmora paaugstinājuma. Tāpēc Santa Maria in Domnica baziliku pazīst arī ar garāku nosaukumu Santa Maria in Domnica alla Navicella. Itāļu valodas vārds "navicella" nozīmē "neliels kuģītis". Senā aprakstā teikts, ka oriģinālā laiva tika atrasta Kolizeja tuvumā un tā varētu būt veltīta ēģiptiešu dievietei Izīdai, kas tika uzskatīta arī par jūrnieku aizbildni. Saskaņā ar vienu no versijām, šo pieminekli savai dievietei ir veltījuši ēģiptiešu jūrnieki, kas bija atceļojuši uz Romu. Jāatgādina, ka Santa Maria in Domnica un Santo Stefano Rotondo baziliku apkārtnē kādreiz atradās "Castra Peregrinorum" – militārās kazarmas, kurās apmetās ārzemju karavīri, kas Romā ieradās tranzīta veidā. Cita versija pieļauj, ka laivu kā piemiņas votu dievietei Izīdai ir atstājuši jūrnieki no Miseno zemesraga netālu no Neapoles. Romā viņiem tika uzticēts uzvilkt un nolaist lielo saulessargu "velario", kas izrāžu laikā tika izmantots skatītāju ērtībām Kolizejā. Nav skaidrs, vai laiva Santa Maria in Domnica bazilikas priekšā ir restaurēts oriģināls, vai arī to 1519. gadā pilnīgi no jauna izveidoja tēlnieks Andrea Sansovino. Laiva iepretim dievnamam ir uzslieta pēc pāvesta Leona X Mediči vēlēšanās. Viņa heraldikas zīmes joprojām ir skatāmas pieminekļa pamatnē. Agrāk piemineklis ar laivu atradās citā vietā netālu no pašreizējās. Tas tika pārvietots 1931. gadā un pārvērsts par strūklaku, ko apgādā no Palestrinas un Zagarolo tekošie “Aqua Felice” akvedukta ūdeņi.
