San Gregorio al Celio – sakrālais komplekss, kas glabā svētā Gregora Lielā piemiņu
Inese Šteinerte - Vatikāns
Šoreiz iegriezīsimies svētā Gregora Lielā dibinātajā baznīcā "San Gregorio al Celio". Tiesa, slavenā pāvesta un Baznīcas doktora vārdā dievnams tika nosaukts tikai XI gadsimtā, bet VI gadsimtā svētais Gregors to veltīja svētā Andreja godam. Nākamais pāvests piedzima dižciltīgā romiešu ģimenē "gens Anicia". Jau agrā jaunībā viņš bija pilsētas prefekts. 575. gadā jauneklis izvēlējās iet garīgās dzīves ceļu un kļūt par mūku. Tāpēc savu māju Čelio pakalnā viņš nolēma pārvērst par nelielu benediktiešu ordeņa klosteri. Baznīca pie klostera tika iesvētīta 595. gadā.
Apustuļa Andreja vārdā nosauktajā klosterī ietilpa arī oratoriji, viesu nams, zirgu stallis, graudu noliktava, neliela "ninfeo" svētnīca, aka un bibliotēka. Bibliotēka ar nosaukumu "Agapiti" redzama joprojām, kāpjot pa Clivo di Scauro eju. Klosteris bija aktīvs garīgās dzīves centrs. Svētais Gregors šeit uzrakstīja savus "Dialogus", no šejienes evaņģelizēt Angliju kopā ar biedriem devās svētais Augustīns.
VIII gadsimtā klosteris tika nodots grieķu mūkiem, bet X gadsimta pirmajā pusē tajā atkal sāka saimniekot benediktieši. 1084. gadā normāņu karavadoņa Roberta Giskāra armijas nopostīto kompleksu lika atjaunot pāvests Paskāls II (1099-1118). 1130. gadā klostera baznīca kļuva par pāvesta Inocenta II ievēlēšanas vietu (1130-1143).
1573. gadā pāvests Gregors XIII visu kompleksu nodeva kamalduliešu mūkiem, kuri nojauca seno klosteri, rekonstruēja tā struktūras un baznīcu. Kamaldulieši San Gregorio al Celio saimnieko joprojām. 1600. Jubilejas gadā tika restaurētas kāpnes, kas ved uz baznīcu, bet pati baznīca, kādu to redzam šodien, ir arhitekta Džovanni Battista Sorijas darbs, kas šeit ieguldīts laikā no 1629. līdz 1633. gadam. Baznīcas restaurācija un izdekorēšana notika pēc kardināla Scipiones Kaffarelli-Borgēzes vēlēšanās. Arhitekts Sorija izveidoja arī iespaidīgo, ja raugāmies no Circo Massimo puses - no liela attāluma redzamo balto travertīna fasādi, un ātrija kvadriportiku, kas tika pabeigts XVII gadsimta pirmajā pusē. XVIII gadsimtā arhitekts Frančesko Ferrari pabeidza restaurācijas darbus dievnama iekšienē.
XVIII gadsimta beigās Napoleona karaspēks padzina mūkus, aplaupīja, izpostīja un desakralizēja visu kompleksu. Pēc dažiem gadiem, 1803. gadā kamaldulieši atgriezās un sāka pamatīgus atjaunošanas darbus. Tos finansēja kardināls Džačinto Plasido Zurla. 1829. gadā klosteri un baznīcu varēja konsakrēt no jauna.
Šodien Svētā Gregora baznīca Čelio pakalnā ir viena no Santa Maria in Domnica subsidiārajām kulta vietām. Pašreizējais titulārbīskaps ir kardināls Frančesko Montenegro.
Aplūkojuši vēstures datus, pievērsīsimies dievnama pašreizējam izskatam. Uz to ved augstas kāpnes. Fasāde sastāv no divām – arku un logu rindām. Virs visām trim apakšējās rindas arkām paceļas Borgēze dzimtas emblēmas – centrā ērglis, abās malējās pusēs pūķi. Uzraksts, kas atdala apakšējo un augšējo fasādes rindas, atgādina par 1633. gadā veikto restaurāciju. Augšējo rindu veido trīs lieli logi, kuru virspusi rotā timpāni – pusapļa timpāns vidējo logu un trīsstūrveida malējos. Fasādes virspusē ir ģerbonis ar laika gaitā izdzisušu attēlu.
Liturģiskajā aulā var nokļūt caur kvadriportiku, kas izveidots 1642. gadā pēc Džovanni Battista Sorijas projekta. Centra pagalms ir nedaudz ieslīps. To apjož portiks, ko balsta pilastri un antīku kolonnu pāri, kas ir ņemti no XVI gadsimta beigu baznīcas pagalma. Tajā atrodas dažu tā laika sabiedrībā ievērojamu personu kapi.
Baznīcas iekšpusi laikā no 1725. līdz 1734. gadam baroka stilā ir veidojis arhitekts Frančesko Ferrari. Dievnamam ir bazilikām raksturīgais trīs navu plānojums. Navas atdala 16 antīkas kolonnas un tām blakusesoši pilastri. Dievnama sānos ir pa trim kapelām. Blakus absīdai ir vēl divas kapelas. Griestu centrā ir skatāma Plačido Konstanci 1727. gadā veidota freska "Svētais Gregors Lielais un svētais Romualds godībā". 1745. gadā restaurēto grīdu klāj kosmatesku stila XIII gadsimta mozaīkas.
Baznīcas lielajā altārī ir skatāma Antonio Balestras glezna "Dievmāte ar Bērnu Jēzu, svētais Gregors un svētais Andrejs". Vissvētākā Sakramenta kapelā, kas atrodas prezbitērija kreisajā pusē, mākslinieks Alberto de Rohdens ir uzgleznojis attēlu ar nosaukumu “Dievmāte ar Bērnu Jēzu tronī, svēto Jāzepu, svēto Pēteri un svēto Augustīnu no Kenterberijas”. Glezna tapusi 1893. gadā pēc kardināla Herberta Voena (Herbert Vaughan) pasūtījuma.
No Vissvētākā Sakramenta kapelas var ienākt nelielā telpā, tā dēvētajā "Svētā Gregora Lielā" istabā, kas saskaņā ar tradīciju ir bijusi viņa kā mūka celle. Tā ir restaurēta 1728. gadā un šeit var aplūkot I gadsimtā pirms Kristus tapušo marmora sēdekli, kas tiek uzskatīts par svētā Gregora bīskapa katedru. Sēdeklis ir izdekorēts ar reljefu, kurā skatāms bārdains vīrs divu spārnotu lauvu ielenkumā.
Kreisās navas kapelu altāros skatāmas Džovanni Battista Ponfreni, Frančesko Mančini un Pompeo Batoni gleznas. Atgādināsim, ka gleznotājs Batoni ir slavenās Jēzus Sirds gleznas autors. Tā atrodas jezuītu baznīcas Il Gesù labās puses altārī. Pasaulē ir izplatītas daudzas šīs nelielās gleznas reprodukcijas un svētbildes. San Gregorio al Celio baznīcā Batoni ir uzgleznojis altārgleznu "Dievmāte tronī ar Bērnu Jēzu starp svētajiem Rodolfo Gabrielli un svētīgajiem Kastoru, Pēteri un Forti Gabrielli". Glezna tapusi ap 1732., 1733. gadu.
Labās navas altāru kapelas ir veltītas svētajam Benediktam no Norčas, svētajam Pēterim Damiani un kamalduliešu ordeņa dibinātājam svētajam Romualdam. Šeit ir skatāma Džona Pārkera glezna "Svētais Benedikts no Norčas, svētais Gregors pusaudzis un viņa māte Silvija", Frančesko Mančini glezna "Svētais Pēteris Damians saņem disciplīnu no pāvesta Aleksandra II” un Frančesko Fernandi glezna "Svētā Romualda nāve".
No kreisās navas var ienākt Salviati kapelā, kas ir izveidota pēc kardināla Antonio Marija Salviati ierosinājuma. Tā ir iesākta 1593. gadā pēc Frančesko da Volterra projekta, bet pēc viņa nāves 1600. gadā kapelu pabeidza Karlo Maderno. Arī šeit ir skatāmi vairāki sakrālās mākslas darbi, to skaitā XVII gadsimta sākumā Džovanni Battista Ričči gleznotā freska "Jēzus Kristus godībā Jaunavas Marijas, evaņģēlista Jāņa, apustuļu, eņģeļu un svēto ielenkumā" un XIV, XV gadsimtu mijā atjaunotā senā freska "Dievmāte ar Bērnu Jēzu". Saskaņā ar tradīciju, Jaunava Marija no šī attēla ir sarunājusies ar svēto Gregoru Lielo.
Nozīmīgs objekts Salviati kapelā ir 1469. gadā tēlnieka Andrea Breņjo veidotais marmora altāris, kas savulaik atradās prezbitērijā. Altārī redzamo attēlu virknē skatāms arī pazīstamais "Eņģeļa pils brīnums", kas saistās ar mēra beigām Romā.
Apskats par Svētā Gregora baznīcu Čelio pakalnā nebūs pilnīgs, ja nepieminēsim arī trīs oratorijus, kas atrodas dārzā šī dievnama kreisajā pusē. Daudzgadīgu ciprešu aleja aizved pie vēdekļa formas celtnes, patiesībā pie trim celtnēm, kurās izvietojušies Svētās Barbaras, Svētās Silvijas un Svētā Andreja oratoriji. Sānu oratoriji ar centrālo ir savienoti ar portika starpniecību, kas balstās uz četrām kolonnām, kuru galus rotā korintiešu kapiteļi. Nelielais dārzs pie oratorijiem ir izveidots uz senās benediktiešu kapsētas. Tuvējā apkārtnē ir rodamas dažādu senās Romas un viduslaiku celtņu drupas. Zem Svētās Barbaras oratorija ir palikuši fragmenti no III gadsimta divstāvu dzīvojamā nama, Svētās Silvijas oratorija labajā pusē – no Romas Republikas laika publiskas celtnes, aiz Svētā Andreja oratorija – bazilikas veida aula ar absīdu, kuras mūris liecina, ka tā ir celta pēc V-VI gadsimtu parauga. Celtne tiek identificēta kā pāvesta Agapita I (535-536) bibliotēka. Apraksts par to ir rodams Kasiodora vēstulē.
Triju oratoriju kompleksa kreisajā pusē atrodas Svētās Barbaras vārdā nosauktais oratorijs. Tas ir celts laikā starp XII un XIII gadu simteņiem, restaurēts pēc kardināla Čezares Baronio iniciatīvas 1606. gadā. Saskaņā ar tradīciju, svētais Gregors Lielais un viņa māte Silvija šai namā ik dienas uzņēma un pabaroja 12 nabadzīgos.
Svētās Barbaras kapelā skatāmas Antonio Viviani XVII gadsimta sākumā tapušās freskas, kurās attēlotas epizodes no svētā Gregora Lielā dzīves, svētā Augustīna un viņa biedru došanās ceļā uz Britu salām un citas. Oratorija galā atrodas liela, marmorā veidota svētā Gregora statuja, kuras autors ir Nikolo Kordjeri. Pašā centrā novietota marmora "Mensa pauperum" – "Nabadzīgo galds".
Oratoriju kompleksa centrā izvietots Svētā apustuļa Andreja godam veltītais oratorijs. Tas ir celts starp XII un XIII gadsimtu vietā, kur saskaņā ar tradīciju, svētais Gregors Lielais uzcēla pirmo kulta vietu sava tēva mājās. Tāpat kā Svētās Barbaras oratorijs, arī Svētā Andreja oratorijs ir restaurēts 1606. gadā. Arhitektoniskā ziņā šis oratorijs atšķiras no abiem sānu oratorijiem. Tam ir telts veida fasāde un portiks ar jau minētajām četrām kolonnām, kas šo oratoriju savieno ar abiem pārējiem. Svētā Andreja oratorijam ir taisnstūrveida forma, griesti ir veidoti no kasetēm, kuru centrā atrodas Borgēze dzimtas ģerbonis. Šeit ir attēloti arī eņģeļi, kas nes svētā Andreja krustu. Šai oratorijā XVII gadsimta sākumā freskas ir gleznojuši tādi slaveni mākslinieki, kā Gvido Reni, Pomarančo, Domenikino, Karlo Maratta un Džovanni Lanfranko. Iespaidīga ir Gvido Reni freska "Svētais Andrejs tiek vests uz moceklību".
Visbeidzot trešais, Svētās Silvijas oratorijs, ir veltīts svētā Gregora Lielā mātei Silvijai. Atšķirībā no diviem iepriekš minētajiem, tas ir visjaunākais. Uzcelts 1606. gadā, vienlaikus ar abu pārējo oratoriju restaurāciju. Oratorija absīdā ir skatāma freska "Dievs Tēvs un eņģeļu koncerts", kas tiek piedēvēta Gvido Reni un Sisto Badalokjo. Šai darbā var apbrīnot mūzikas instrumentus, kas tika izmantoti XVII gadsimta pirmajā pusē. Altārī atrodas svētās Silvijas statuja, ko tēlnieks Nikolo Kordjeri ir izveidojis marmorā ap 1603. gadu. Šis darbs tapa Mikelandželo uzraudzībā. Oratorija sānos skatāmas Sisto Badalokjo freskas "Dāvids" un "Isaja".
