Francija: Baznīca piemin priesterus – revolūcijas upurus
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Francijas ticīgie katru gadu augusta beigās dodas svētceļojumā uz Île Madame – neapdzīvotu saliņu, kas atrodas Atlantijas okeānā, dažu kilometru attālumā no valsts austrumu piekrastes (no Rošforas pilsētas), kur nežēlīgo Baznīcas vajāšanu laikā, 1794. gadā, tika turēti ieslodzījumā un mocīti vairāki simti katoļu priesteru. Uz salas joprojām atrodas apbedītas 254 priesteru mirstīgās atliekas. Revolūcijas laikā uz Rošforas pontoniem briesmīgos apstākļos tika turēti ieslodzījumā kopumā 829 priesteri, no kuriem 547 nomira tā arī vairs neieraudzījuši brīvību. 1995. gadā pāvests Jānis Pāvils II 64 no viņiem pasludināja par svētīgiem.
Šīs traģiskās Francijas vēstures epizodes ietvarā jaunais apustuliskais nuncijs, kurš bija tikko iesniedzis Republikas prezidentam Emanuelam Makronam akreditācijas vēstuli, tika uzaicināts piedalīties vietējā bīskapa Žorža Kolomba vadītajos piemiņas dievkalpojumos un uzstāties par moceklības tematu.
Arhibīskaps Čelestino Miljore atzina, ka kristiešu vajāšanas pasaulē turpinās arī šodien. Daudzviet ticīgie cieš vai nu no valdību, vai ekstrēmistisko reliģisko organizāciju puses. Taču reliģiskās vajāšanas un moceklība nav viens un tas pats – viņš norādīja, paskaidrojot, ka mocekļi atdod savu dzīvību tomēr tieši reliģisko vajāšanu kontekstos.
Nuncijs uzsvēra, ka “mūsdienu mocekļi ir Baznīcas būvētāji”, kā to var teikt par tēvu Žaku Hamelu, kuru pirms četriem gadiem Francijas ziemeļos noslepkavoja kāds ekstrēmists dievkalpojuma laikā. “Mūsdienu mocekļi pamudina Baznīcu darboties dažādās frontēs”, sacīja arhibīskaps. “Piemēram, [tie to mudina] veicināt reliģisko brīvību, vienotību starp kristīgajām Baznīcām, draudzību pasaules reliģiju starpā, kā arī atklāj, cik liels pārveidojošs spēks piemīt piedošanai politiskajā laukā”. Mocekļi ir tie, kuri ar savu atstāto dzīves liecību veicina taisnīgumu un izlīgšanu Baznīcā.
Apustuliskais nuncijs Francijā atgādināja arī pāvesta Franciska bieži atkārtoto domu, ka moceklībai piemīt ekumenisks raksturs. Šodien kristieši tiek vajāti ne par to, ka viņi pieder kādai konkrētai kristīgajai kopienai – ne par to, ka viņi ir katoļi, pareizticīgie, luterāņi vai anglikāņi, bet par to, ka viņi ir kristieši. Tādēļ šodien var runāt par “īstu mocekļu ekumenismu” – uzsvēra arhibīskaps, norādot, ka jau savā laikā moceklība, ko izcieta katoļi, protestanti un pareizticīgie no nacistu un komunistu puses, veicināja Baznīcu un dažādu kristīgo kopienu savstarpēju tuvināšanos.
Arhibīskaps Čelestino Miljore piebilda, ka moceklībai piemīt ne tikai ekumeniska, bet arī starpreliģiska dimensija. To var sacīt par Tibirīnas mūkiem un citiem mocekļiem, kuri 90. gados Alžīrijā atdeva par Kristu savas dzīvības. Viņi dzīvoja un nomira musulmaņu vidū, kuri bija pilsoņu kara upuri.
Jautājums, kas šodien nodarbina Baznīcas, reliģiskās kopienas, arī valdības un visu sabiedrību, ir šāds: “Kā atbildēt moceklībai?” Apustuliskais nuncijs norādīja, ka šodien mums ir jārod efektīgi risinājumi tam, lai caur dialoga un mierīgas savstarpējas sadzīvošanas kultūru pieliktu punktu “zobena kultūrai”.
