Māsas Marijas īpašie bērni koronavīrusa izolētajā Betlēmē

Džada Akvilino - Vatikāns

"Viņi ir ienākuši šai pasaulē ne gribēti, ne mīlēti," taču tur, kur pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu piedzima Jēzus, viņi ir atraduši sirds siltumu un maigumu, kas tiem tik ļoti ir vajadzīgs. Runa ir par Betlēmes "Svētās Ģimenes silīti" kas jau vairāk kā 100 gadus uzņem pamestos un grūtībās nonākušo ģimeņu bērnus. Intervijā Vatikāna Radio par viņiem un par šīs institūcijas darbu pastāstīja māsa Marija Mastinu - reliģiskā no Sardīnijas, kas šeit strādā jau 18 gadus pēc tam, kad 30 gadi tika aizvadīti bijušās Zairas, tagad Kongo Demokrātiskās Republikas mūžamežu reģionā, kur viņa darbojās kā medmāsa.

Bēnu uzņemšana

Ar vēl citām trim kongregācijas māsām - divām libānietēm un vienu čehieti, māsa Marija šobrīd rūpējas par 48 bērniem, kas dzīvo šai struktūrā. "Svētās Ģimenes silītes" sākumskola pagaidām ir slēgta koronavīrusa dēļ, tāpēc citi 65 bērni, kas šeit dzīvoja un mācījās no pusastoņiem līdz četriem pēcpusdienā, šobrīd ir spiesti palikt mājās. Institūcija iztiek bez palīdzības no ārienes, paļaujoties vienīgi uz dievišķo apredzību - stāsta māsa Marija. Normālos apstākļos māsas uzturēja arī viesu namu, kas institūcijas kasē ienesa zināmus naudas līdzekļus. 

Pandēmija un nabadzība

Māsa Marija stāsta par galējo nabadzību, ar ko šobrīd saskaras Betlēme, pilsēta, kas dzīvo un pārtiek gandrīz vienīgi no tūrisma. Koronavīruss ar Palestīnas teritorijās līdz šim reģistrētajiem 500 inficētajiem un 4 mirušajiem, ir izraisījis "tik lielu nabadzību, kas rada skumjas" - saka māsa Marija. Cilvēki ir zaudējuši darbu, daudzi ir atbrīvoti, jo ir slēgtas vesnīcas. Un tomēr, 80 gadus vecās reliģiskās sejā atmirdz prieks, stāstot par sev uzticētajiem bērniem, kuri ar savu iekšējo gaišumu apliecina, ka nākotnes perspektīva paliek atvērta un ir tāla no pašreizējā brīža smaguma. 

No māsas Marijas uzzinām, ka betlēmiešos valda bailes par vīrusa izplatību, jo šeit situācija atšķiras no tās, kāda pastāv citviet. Trūkst sagatavotības  un piemērotu struktūru, lai cīnītos ar pandēmiju. Tāpēc autoritātes tūlīt, jau marta sākumā, ir likušas pārtraukt uguni un slēgt satiksmes ceļus, lai apturētu cilvēku pārvietošanos. Ir slēgtas skolas un universitātes, kā arī tirgi un viesnīcas. Arī Betlēmes iedzīvotāji ir palikuši izolētībā, bez iespējas iziet no mājām. 

Betlēmei, kas atrodas tik tuvu Jeruzalemei, būtībā tas nav arī nekas jauns, jo zināma veida izolētība šeit ir pastāvējusi jau daudzus gadu desmitus. Abas pilsētas atdala kontroles punkti, barjeras, mūris. Ko "izolētība" pilsētai, kurā piedzima Jēzus, nozīmē tieši šobrīd? Kā stāsta māsa Marija, vispirms jau tas ir ekonomiskais aspekts, nedrošība par nākotni. Betlēme ir tūrisma pilsēta, tā dzīvo un ir atkarīga no tūrisma, tāpēc tagad tai ir iestājušies īsti bēdu laiki. Tā kā cilvēkiem vairs nav darba, vairojas agresivitāte un nekārtības ģimenēs. Šobrīd ir Ramadana laiks. Musulmaņiem tas parasti ir svētku un iekšējas sakārtotības laiks, vakaros ģimenes cenšas būt kopā. Taču šobrīd tās nevar darīt to, ko varēja iepriekš. Nav vairs līdzekļu. Tas, kas tika iekrāts tieši Ramadanam, jau ir iztērēts un ir iestājusies nabadzība. Lai arī ekonomiskā krīze ir visur, taču Betlēmes iedzīvotāji to izjūt vēl daudz, daudz spēcīgāk. 

Tomēr, kā stāsta māsa Marija, ir arī kāds pozitīvais aspekts, kas patīkami aizkustina. Neraugoties uz trūkumu, tiek īstenotas daudzas solidaritātes iniciatīvas, dalīšanās citam ar citu gan ģimeņu, gan Baznīcu - katoļu un pareizticīgo starpā. Visi jūt nepieciešamību iet palīgā, izdalot pārtiku, medikamentus, sejas maskas un cimdus tiem, kurus šī pandēmija ir ievainojusi visvairāk. Betlēmē, par laimi, inficēto skaits nav liels. 

Kā šobrīd dzīvo "Svētās Ģimenes silītes" bērni? "Mūsu mazie, protams, jūt izmaiņas, jo pirms tam bērni uz šejieni ieradās arī no ārpuses, no ģimenēm, lai kopā mācītos un spēlētos, taču šobrīd viņi vairs nenāk," stāsta Svētā Vincenta no Paulas Žēlsirdības meitu kongregācijas māsa. Silītes pastāvīgie mazie iemītnieki uzdod jautājumus. Vecākajiem šeit ir tikai 5 gadi. "Lai arī viņi ir sapratuši, ka kaut kas vairs nav tā kā agrāk, tomēr cenšamies dzīvot normālu ikdienas dzīvi. Kungs mūs ir pasargājis," saka reliģiskā. 

"Svētās Ģimenes silītē" dzīvo bērni, kas grūtības ir pieredzējuši jau iepriekš. Kādi ir viņu stāsti? Pārsvarā tie ir pamestie bērni. Māsa Marija stāsta, ka meitenes, kas palikušas stāvoklī pirms laulībām, daudzās Betlēmes ģimenēs riskē būt nogalinātas. Tāpēc viņas vēršas pie kādas institūcijas, kas šai zonā ir izveidota tieši ar mērķi šīs meitenes pasargāt. Viņām tiek nodrošināta psihologa un ģinekologa palīdzība. "Svētās Ģimenes silītē" ir nonākuši policijas un sociālo struktūru uzticētie bērni. Tie ir bērni no ielas, bērni, kuru ģimenēs valda sarežģīti apstākļi. 

Māsa Marija dalās "Svētās Ģimenes silītes" ikdienā. Daudzi iemītnieki šeit zīmē un veido dažādas konstrukcijas. Bērni mīl izmantot gaišas krāsas, kas saskaņā ar reliģiskās skaidrojumu, liecina par atvērtu nākotni. Kad bērns ir piedzīvojis krīzi, viņš savos zīmējumos visbiežāk izmanto tumšas krāsas. Tomēr šai brīdī tas nenotiek un tas nozīmē, ka bērni nav līdz galam apzinājušies stāvokļa smagumu. 

"Mūsu bērni ir īpaši," vēlreiz atkārto māsa Marija. Viņi ir ienākuši šai pasaulē ne gribēti, ne mīlēti. "Kad paņemam rokās jaundzimušo," saka daudzas dzīves situācijas pieredzējusī reliģiskā, "viņš mums stingri pieķeras, jo grib sajust mammas, kuru tas nav iepazinis, siltumu un maigumu." Šeit ir arī bērni, kas daudzreiz ir sisti un kas paši izrāda agresivitāti. Viņi ir tie, kas visbiežāk zīmē, izmantojot melnas krāsas. Šādos gadījumos palīgā tiek aicināta psiholoģe, kas cenšas izdibināt to, kas slēpjas šo bērnu sirds dziļumos, lai viņus varētu dziedināt.

Kādu Betlēmes nākotni māsa Marija saskata šai brīdī, kad pasaulē plosās koronavīrusa pandēmija? "Novēlu, lai visdrīzākajā laikā normalizējas situācija, jo pasaulē ir daudzas ģimenes, kurām klājas grūtāk nekā mums, un lai iesākas jauna cerības ēra," intervijā Vatikāna Radio teica paulīniešu kongregācijas reliģiskā, 80 gadus vecā sirmgalve no Betlēmes. 

Tekstu publicēšanai latviešu valodā sagatavoja Inese Šteinerte