Priesteris, kurš līdz nāvei palika līdzās saviem ticīgajiem
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Februārī Baznīca atzīmēja Otrā Pasaules kara laika poļu tautības mocekļa, svētīgā Antonija Ļeščeviča piemiņas dienu. Viņš ir dzimis 1890. gada 30. septembrī tagadējā Lietuvas teritorijā – Abramovščinā, Viļņas tuvumā, kas toreiz ietilpa Krievijas impērijā, mācījies Sanktpēterburgas Garīgajā seminārā, 1914. gadā iesvētīts par priesteri.
Pēc ordinācijas jaunais priesteris tiek nozīmēts kalpošanai Irkutskā, vēlāk – Čitā. Kad notiek Oktobra revolūcija, viņš bēg līdzi saviem ticīgajiem uz Tālajiem Austrumiem un nokļūst Harbinā, Ķīnā, kur tajā laikā ir apmetušies tūkstošiem bijušās Krievijas impērijas bēgļu. Viņu vidū ir arī katoļticīgie. Harbinā būs mariāņu kongregācija, par kuras locekli vēlāk kļūs arī priesteris Ļeščevičs. To vadīs poļu mariāņu tēvi.
Ieradies Ķīnā, priesteris kalpo Svētā Staņislava draudzē un poļu skolās māca latīņu valodu, krievu valodu un katehismu. Viņš atver “silīti”, trūcīgo katoļu ģimeņu bērniem skolu un uzceļ nelielu baznīcu, par kuras draudzes prāvestu pats kļūst 1924. gadā. 1937. gadā viņš lūdz atļauju doties uz Poliju. Viņš nokļūst Japānā, kur dzird runājam par tēvu Maksimilianu Kolbi, un tur kāpj uz kuģa, kas viņu aizved uz Eiropu.
Priesteris Antonijs Ļeščevičs ierodas Romā pie poļu mariāņu tēviem. 1938. gadā kongregācijas vadība viņu nosūta iziet noviciātu Polijā. 1939. gada jūnijā viņš saliek solījumus un tūlīt tiek nosūtīts kalpošanai Drujā, kas tagad atrodas Baltkrievijas teritorijā, pie pašas Latvijas robežas, bet toreiz tā bija Polijas pierobeža ar boļševistisko Baltkrieviju. 1923. gadā mariāņu kongregācija tur bija atvērusi liceju, ko kopš 1938. gada vadīja tēvs Kuleša.
Septembrī reģionu pārņem Padomju vara, mariāņu tēvu vadītais licejs tiek slēgts un paši tiek padzīti no mājas. Taču brīnumainā kārtā komunisti priesterus un klosterbrāļus neapcietina, un viņi laju tērpā var diskrēti turpināt pilsētā savu pastorālo kalpojumu.
1941. gada jūnijā tēvs Ļeščevičs nolemj šķērsot robežu, doties pāri Daugavai, lai šajā apgabalā, ko jau bija okupējis vācu karaspēks, atkal atvērtu boļševiku pirms gandrīz 20 gadiem slēgtās draudzes. Viņš apmetas Rosicas ciematā un kopā ar dažām klostermāsām un kādu citu līdzbrāli – jauno priesteri Juriju Kaširu sāk pastorālo darbu. Taču ļoti drīz vācu vara, baidoties no Padomju Savienībai labvēlīgi noskaņoto baltkrievu nacionālisma, sāk apgabala iedzīvotāju vajāšanu.
1943. gada februārī tiek veikta “tīrīšanas” operācija, bet priesteris Ļeščevičs, lai arī iepriekš tiek informēts, pieņem lēmumu palikt ciematā. Meklējot padomju partizānus, vācu SS karavīri aptuveni 1000 vietējos iedzīvotājus kā gūstekņus iesloga vietējā Svētās Trīsvienības baznīcā. Viņiem pievienojas tēvs Antonijs, lai uzklausītu ticīgo grēksūdzes un dotu pēdējos sakramentus, kamēr māsas un citas ciema sievietes apgādā ieslodzītos ar pārtiku. Viņām arī izdodas panākt, ka daži ģimenes tēvi un pusaudži tiek atbrīvoti. Priesterim vācu virsnieks piedāvā pamest dievnamu, taču viņš atsakās un dalās savu ticīgo liktenī līdz galam.
Drīz vien vairākas grupas pa 10 gūstekņiem regulāri tiek nošķirtas no pārējiem, ieslodzītas kādā citā ēkā un uzspridzinātas vai arī nošautas. Naktī no 17. uz 18. februāri kopā ar 12 citiem ticīgajiem mirst arī tēvs Antonijs Ļeščevičs. Stallis, kurā viņi bija ieslodzīti, tika uzspridzināts. Nākošajā dienā kopā ar 30 citiem ieslodzītajiem kādā koka mājā vācieši iesprostoja arī priesteri Kaširu un aizdedzināja māju ar visiem tajā esošajiem gūstekņiem.
1999. gada 13. jūnijā svētais Jānis Pāvils II pasludināja par svētīgu priesteri un mariāņu tēvu Antoniju Ļeščeviču un citus 108 Otrā Pasaules kara mocekļus.
