Dieva aicinājums tiek īstenots cilvēciskā stāvoklī, nesagatavotā personā

Inese Šteinerte - Vatikāns

Rekolekciju vadītājs šogad ir Pontifikālās Bībeles komisijas sekretārs, jezuītu tēvs Pjetro Bovati. Ariču, kas atrodas netālu no Romas, par rekolekciju vietu pāvests Francisks ir izvēlējies 2014. gadā. Kā paskaidro Svētā Krēsla Preses dienesta vicedirektors, tēvs Čiro Benedettini, jezuītu ordenī rekolekcijas ir pieņemts veikt ārpus ierastās dzīves vietas.

Šogad Francisks ir spiests palikt mājās, taču, kā apliecina vēstulē rekolekciju vadītājam Pjetro Bovati, ar garīgo vingrinājumu dalībniekiem viņš būs kopā savās domās un pavadīs tos no savas istabas. Svētais tēvs pateicas tēvam Bovati, apsola pieminēt visus lūgšanās un aicina lūgties arī par sevi.

Pirmās rekolekciju nodarbības tēvs Bovati vadīja jau svētdienas vakarā. Viņš runāja par tematu, kas aizgūts no Izceļošanas grāmatas un saucas “Ērkšķu krūms dega ugunīs” (3:2). Dieva un cilvēka tikšanās Izceļošanas grāmatā, Mateja Evaņģēlijā un Psalmu lūgšanā”. Rekolekciju vadītājs Romas kūrijas locekļiem pastāstīja, ka Vecās Derības stāsts par Mozu ir aicinājums “palikt atvērtam, lai gūtu izpratni par Dievišķo Atklāsmi”. Mozus daļu dienas vienmēr veltīja, lai paliktu teltī, kur Kungs viņu uzrunāja “aci pret aci”. Rekolekciju vadītājs piemetināja, ka patiesa lūgšana ir tikšanās ar “uguni”, kas mūs dara spējīgus pildīt pravietisko liecinieka misiju.

Kā atzīmēja tēvs Bovati, Mozus ir sava veida “ikona” pāvesta rekolekcijām, jo viņš vienmēr paklausīja Kungam. Degošā krūma priekšā viņš novilka no kājām sandales, lai atzītu, ka cilvēks “nedrīkst iet citu ceļu, sākt citu virzienu un dot priekšroku nevienam citam, kā vien Kristum.”

Pirmdienas rītā rekolekciju vadītāja uzmanība bija koncentrēta uz lasījumiem no Izceļošanas grāmatas 2. nodaļas (1-10), Mateja Evaņģēlija 1. nodaļas (18-25) un uz 139. Psalmu. Tēvs Bovati atgriezās pie Mozus lūgšanas teltī, aprakstot to kā “ticības ceļojumu”. Kad Mozus ienāca teltī, mākonis nolaidās pār ieeju. Tā bija zīme, ka Kungs atradās viņam tuvu. Kā paskaidroja rekolekciju vadītājs, tas ir pretrunā ar plaši izplatīto uzskatu, kas lūgšanu identificē ar vārdiem, ko cilvēks adresē Kungam. “Autentiska lūgšana patiesībā ir pravietiska pieredze, kurā cilvēciska radība var klausīties Kunga balsi klusumā,” norādīja tēvs Bovati.

Turpinājumā tika runāts par degošo krūmu. Tas dega, bet nesadega. Jezuītu tēvs paskaidroja, ka krūms attēlo cilvēka personu visā tās trauslumā, vājumā un niecīgumā, kurai tomēr ir dots izturīgs dzīvības spēks – uguns. “Tas nenozīmē, ka mēs vienkārši atsvaidzinām savas dvēseles dedzību caur attiecīgiem devocionāliem vingrinājumiem. Drīzāk tas nozīmē, ka mēs sākam atjaunotu veltīšanos patiesībai, atveram sirdi dāvanai, ko Jēzus atnesa pasaulei. “Es esmu nācis, lai iedegtu uguni zemes virsū un kā es vēlos, lai tā jau degtu,” saka Jēzus.

Pirmdien, otrajā meditācijā, tēvs Bovati aplūkoja paaicinājuma tematu. “Paaicinājums ir izšķirošā tikšanās, kurā Dievs mūs uzrunāja un kurā nolēmām paklausīt Viņa izvēlei,” teica rekolekciju vadītājs. Tas ir “jaunas vēstures”, “jaunas dzimšanas” sākums, kad tiek radītas jaunas paternitātes un jaunas brālīguma saites. Tāpēc ir nepieciešams atcerēties brīdi, kad paklausījām Kunga balsij, kā arī saklausīt to no jauna. Tajā slēpjas lūgšanas galējā nozīme.

Pontifikālās Bībeles komisijas teologs no jauna pievērsās Mozus figūrai, lai paskaidrotu, ko nozīmē būt paaicinātiem. Mozus ir gans un kalps. Viņš vēl neapzinās, ka atstās sava sievastēva Jetro ganāmpulku, lai vadītu Izraēļa tautas ganāmpulku. Svētie Raksti dažreiz iepazīstina ar aicinājumu kā ar aroda pārveidošanu – no materiāla veida nodarbošanās uz garīgu veltīšanos. Dievs vienmēr orientē personu uz augstākas dimensijas atklāsmi, uz noderīgāku sevis veltīšanu, uz noderīgāku kalpošanu brāļiem. Dievs aicina konkrētā cilvēka vēsturē, konkrētos apstākļos, kuros viņš dzīvo. Šie apstākļi, varbūt pat neapzinoties, liek ilgoties pēc augstākas realitātes, tās, kuru Dievs, un tikai Viņš spēj atklāt un piepildīt.

Mozus nezina, kurp viņš iet un nemaz neapzinās, ka tuvojas svētai vietai, kad Horeba kalnā ierauga degam krūmu. Viņš neko nenojauš par to, kāpēc uguns skartais krūms nesadeg. Šie dažādie aspekti – neziņa, neapzināšanās, veido būtisko pamatu, lai saprastu, ko nozīmē paaicinājuma realitāte savā pravietiskajā dimensijā, to, kas vienmēr ir Dieva atklāsme, nevis paša apziņa, vai pašam sevis noteikšana. Saucot vārdā, Dievs prasa Mozum būt personīgi atvērtam. Mozus atbild: “Lūk, es esmu!” un uzsāk apziņas un paklausības gājumu.

Tātad, Dieva aicinājums tiek īstenots cilvēciskā stāvoklī, nesagatavotā personā. Tas nāk kā pārsteigums, kā negaidīts notikums. Negaidīta ir arī Dāvida, zēna, kurš spēlē cītaru, izvēle. Lai uzvarētu Goliātu, Dievs izvēlas nevis karavīru, vai ekspertu, bet jaunu nesagatavotu zēnu. Tāpat ir arī Jeremijas gadījumā, kurš tiek aicināts pravietot tautām.

Tēvs Bovati pievērsās arī degošā krūma simbolikai. Saskaņā ar viņa teikto, to var interpretēt divos veidos. No vienas puses, krūms simbolizē Mozu – niecīgu realitāti, ko pārņēmusi uguns, proti, dzīvā Dieva privileģēts simbols. Tā ir vienotība, kas nevis panicina vājo un trauslo radību, bet veicina tajā vitalitāti, uzdod uzdevumu, kuru cilvēkam šķiet neiespējami paveikt. No otras puses, degošais krūms ir cietošās Izraēļa tautas simbols, bet uguns ēģiptiešu cietsirdīgās varas izpausme, kas tomēr, nav spējīga iznīcināt šo trauslo paverdzinātās tautas realitāti, jo klātesošs ir Dievs.

Noslēdzot meditāciju par paaicinājumu, tēvs Bovati rezumēja, ka paaicinājums vienmēr ir izvēle, kas dzimst indivīda sirdī. Tas nekad nav kādas grupas lēmums, kaut kas, ko nosaka kolektīvā veidā, kur cilvēks piedalās bez personīgas, izšķirošas atbildības. Arī Pēteris, atbildot uz Kunga aicinājumu, pārveidojas – ne tikai vārdā, bet arī savā būtībā. Pontifikālās Bībeles komisijas pārstāvis atzīmēja: “Viņš, vājais, nepārliecinātais, kļūst par klinti, uz kuras ir uzcelta Baznīca, un par ticības stipruma sākumu, lai palīdzētu brāļiem pārvarēt visus velna kārdinājumus un visus elles spēkus.”