"Ir jājūt, ka esam Dieva mīlēti!" – pirms pāvesta vizītes Japānā saka tēvs Makoto Vada
Inese Šteinerte - Vatikāns
Vairāk nekā 2 gadsimtus pēc kristiešu vajāšanām, pāvests pagodinās mocekļu piemiņu Nagasaki. Kā šodien kristieši jūtas Japānā – zemē, kur tie ir neliela minoritāte?
Jā, viņi patiešām ir neliela minoritāte. Tie nesasniedz pat 1%. Tomēr, šodien kristieši Japānā tiek ļoti respektēti. Atmiņas par vajāšanām ir palikušas tālu pagātnē, jo tagad mēs, kristieši, Japānas sabiedrībā jūtamies ļoti labi. Japāņu sabiedrības mentalitāte gan ir pilnīgi atšķirīga no kristīgās mentalitātes, tāpēc dzīvot saskaņā ar Kristus Evaņģēliju šeit nav viegli. Tā piemēram, jēdziens par dzīvības respektu šeit pilnībā atšķiras. Vai zināt, cik, piemēram, gada laikā Japānā tiek izdarīts pašnāvību...
Tieši dzīvības aizsardzība būs viens no centrālajiem tematiem pāvesta vizītes laikā...
Tieši tāpēc! Tātad, mēs gaidām, ka pāvests teiks, ka cilvēka dzīvība ir ļoti svarīga.
Jūs apgalvojāt, ka pastāv respekts kristiešu, šintoistu un budistu starpā...
Respekts – jā, jo Japānā ļoti spēcīga ir sinkrētiska mentalitāte. Arī mans tētis nebija kristietis, taču viņš bija ļoti apmierināts ar to, ka es izvēlējos kļūt par kristieti un priesteri. Viņš vienmēr teica: “Kalna virsotne vienmēr ir viena, bet, lai nonāktu līdz virsotnei, var iet pa dažādiem ceļiem. Tu esi izvēlējies ceļu, kas saucas “kristietība”. Esi labi darījis! Tad nu ej! Es, savukārt, izvēlējos ceļu, kas saucas “budisms”, tātad, es līdz virsotnei eju pa šo ceļu. Tā nu tiksimies virsotnē!” Tātad, arī šoreiz, kad pāvests būs Tokijā, uz Svēto Misi ies daudzi nekristieši.
Kāpēc pāvesta vadītajā Svētajā Misē būs daudzi nekristieši?
Tāpēc, ka viņi vēlas saņemt viņa svētību. Pāvesta svētība viņiem ir tāpat kā Budas svētība. Arī šeit, Romā, daudzi japāņi nāk apmeklēt Vatikāna baziliku. Lielākā daļa tūristu, kas ierodas no Japānas, nav kristieši, taču viņiem piemīt respektējoša attieksme. Tie pazemīgi noliecas altāra priekšā. Tā, zināmā veidā viņi pagodina arī Kristu.
Un tomēr, svētā Franciska Ksavera laikā daudzi konvertējās kristietībā. Kristietība auga un izplatījās. Vai arī šodien, pašreizējā sabiedrībā, kristiešu varētu būt vairāk?
Sabiedrība ir ļoti mainījusies. Kad svētais Francisks Ksavers ieradās Japānā, Japāna bija citāda. Toreiz respekts pret cilvēka cieņu nebija vienāds. Kristietība saka, ka Kunga priekšā visi ir vienādi, bet toreiz šādas mentalitātes nebija. Pastāvēja četri dažādas nozīmes rangi – samuraji, tirgotāji, zemnieki... Pirmie kristieši Japānā gandrīz visi piederēja zemākajam rangam. Kad viņi saprata, ka kristietībā arī tie, kas atrodas viszemāk, Kunga priekšā ir vienādi ar pārējiem, viņi bija ļoti iepriecienāti. Tā bija pirmā reize, kad viņi sastapās ar līdzīgu doktrīnu. Tāpēc viņi labprāt konvertējās kristietībā. Šodien, savukārt, japāņu sabiedrība vairs nav tāda, kā agrāk. Iespējams, ka tāpēc japāņi arī nejūt vajadzību uzreiz kļūt par kristiešiem.
Kas šodien ir vajadzīgs japāņu kristiešiem, lai vēl vairāk liecinātu par ticību savā sabiedrībā?
Kā vienmēr atkārto Svētais tēvs, mēs esam Kunga mīlēti, Dieva mīlēti. Tāpēc kristiešiem vispirms ir jājūt, ka “mēs esam Dieva mīlēti”. Japānā ir tik daudzas dabaskatastrofas, cita pēc citas. Cilvēki jūt, ka viņus nemīl kāda dievība. Viņi jūtas atstāti. Taču mums ir jāapliecina, ka neraugoties uz visām mūsu nelaimēm, Kungs mūs mīl. Daudzi mums prasa: “Jūs, kristieši, sakāt, ka jūsu Dievs mūs mīl, taču kur tas redzams, kur ir redzama šī jūsu Dieva mīlestība?” Tāpēc, ja kristieši, neraugoties uz realitāti, liecinās par šo pārliecību, ka “mēs esam mīlēti”, tad daudzi nāks smelties no šīs Dieva mīlestības.
Kas attiecas uz dabaskatastrofām, pāvests tiksies arī ar dažiem Fukušimas upuriem. Vai šis notikums Japānā joprojām tiek ļoti izjusts?
Ļoti! Daudzi joprojām ļoti cieš. Pirms diviem gadiem biju šai vietā. Pilsēta bija it kā mirusi. Tur ir daudzas mājas, taču neviens tajās nevar ienākt. Runā, ka nepietiks pat ar 100 gadiem, lai no šīs vietas izskaustu radioaktivitāti. Joprojām ir daudz cilvēku, kas nevar atgriezties savās mājās.
Baznīca daudz dara arī šai sakarā...
Jā, Baznīca palīdz, jo tā pazīst realitāti. Daudzi reliģiskie un priesteri uz Fukušimu dodas kā brīvprātīgie.
