Pr. Pēteris Skudra: Panamas jauniešu dienu dalībnieki uzsāk katehēžu ciklu

Pr. Pēteris Skudra, RML direktors, no Panamas

Arī grupa no Latvijas 35 svētceļnieku sastāvā pulcējas Cristo Resucitado (Augšāmceltā Kristus) draudzē, lai klausītos bīskapa Viktora Stulpina vadītajās katehēzēs. Katehēžu galvenais temats ir aicinājums un atbilde Dievam.

Pirmo katehēzi, kā tas ierasts Jauniešu dienās, bīskaps Stulpins iesāka ar lasījumu no Lūkasa Evaņģēlija pirmās nodaļas.

Savā katehēzē bīskaps mudināja pievērst uzmanību vietai, no kuras nāk Marija. Nācarete ir pilsēta bez vēstures, reti kuram pazīstama, un cilvēkos tā rada jautājumu: “Kas labs no tādas var nākt?” Tieši šādā vietā nāk Dieva enģelis ar pasaules glābšanas plānu.

Eņģelis sveicināja Mariju ar vārdu “Kaire”, kas nav parasts sveiciens, ar kuru tajā laikās sveicinājās; tas ir pamudinājums priecāties. “Pirmais vārds, ko Dievs nolemj sacīt, ienākot pasaulē, ir priecājies,” sacīja Liepājas bīskaps.

Tas nav prieks, kas mums liek klaigāt aiz sajūsmas, bet gan prieks, kas paļaujas uz Dieva pestīšanu pat grūtību brīžos. Šo paļāvību esam aicināti paturēt prātā ik mirkli. “Kad pamostamies mēs varam priecāties, ka Dieva pestīšana jau ir mūs apņēmusi ar Visvarenā klātbūtni”.

Marija pieņem Dieva aicinājumu ar prieku, kaut arī ir nedroša. Viņai tiek piedāvāts tik liels aicinājums, ka tajā brīdī, kad eņģelis devās pie Marijas, Sv. Bernarda vārdiem runājot, visa pasaule aizturēja elpu, lai dzirdētu kāda būs atbilde. Tik nozīmīgs bija šis brīdis visai radībai!

Marija nav krampjaini pieķērusies pie saviem plāniem. Viņa vienkārši pieņem Dieva plānu, pat nelūdzot īpašus instrumentus. Salīdzinājumam bīskaps Viktors Stulpins minēja Mozu, kurš savu aicinājumu no Dieva saņēma jau briedumā, un kurš lūdza Dievam zīmes un instrumentus sava aicinājuma izpildīšanai; turpretī Marija vienkārši pieņem Dieva aicinājumu kā atvērts zieds, kurš tiks apputekšņots.

Pēc īsas Svēto Rakstu analīzes bīskaps Viktors norādīja, ka Dieva Vārds nav tikai pagātnes notikumu pieraksts, bet gan arī mūsu stāsts.

Liepājas bīskaps norādīja, ka Marijas stāstu varam atrast katrā svētceļniekā uz Panamu, kurš sacīja savu “jā” aicinājumam uz dalību Pasaules Jauniešu dienās. Katram ir sava motivācija, katram ir atšķirīga pieredze, bet visus Dievs aicināja pirmais.

Tāpat uz aicinājumu varam paraudzīties plašāk – mana dzīve un mans aicinājums, kuru jāatpazīst. “Aicinājums nav fiksēts vienā izvēlē, mēs to piedzīvojam ik dienas”. Šajās Jauniešu dienās pāvests vēlas, lai mēs uz savu dzīves aicnājumu raugāmies caur Marijas prizmu.

Vispirms mēs varam pārdomāt par vietu, no kuras nākam, kura ir veidojusi mūsu identitāti. “Vieta, no kuras nāku, ir ārkārtīgi svarīga”, uzsvēra bīskaps. Mums katram ir tāda vieta, kurā jūtamies kā mājās, kurā ir patīkami atgriezties. Marija veidojās Nācaretē, kur arī sniedza savu jāvārdu Dievam. “Dievam nav nesvarīgu vietu, kur ir cilvēks”!

Bīskaps Viktors Stulpins katehēzē uzrunājot jauniešus, dalījās savā pieredzē. Viņš norādīja, ka viņam šāda vieta ir Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē, kurā ir veidojusies viņa personība un aicinājums.

Šī vieta ir kā mājas, kā avots, no kā smelt iedvesmu, kur saņemt impulsu turpmākajām gaitām. Tas ir kā Tabora kalns, kurā man ir labi – viņš sacīja. Ikvienu no mums dzīve ievelk ikdienas skrējienā, kur nav laika atgriezties pie šī avota, pie savām mājām, tomēr mums ir jāmācās iet pret straumi, lai atrastu laiku atgriezties šajās iedvesmas vietās un smeltu spēku savām ikdienas gaitām.

Vēl bez pārdomām par vietu, no kuras katrs svētceļneks nāk, bīskaps Viktors mudināja klātesošos padomāt par savu identitāti un uzdot jautājumu: Kas es esmu? “Cilvēks patiesi var attīstīties tikai tad, ja viņš zin, kas viņš ir”.

Radīšanas stāsts atklāj, ka Dievs cilvēkus rada dažādus, katru ar savu identitāti, kas atspoguļojas viņu vārdos. Kaut arī šīs identitātes ir dažādas, tās papildina viena otru.

Mūsu pamataicinājums un atbilde uz jautājumu, kas es esmu, ir būt līdzīgiem Dievam. Mozum Dievs atklāj savu vārdu “Es esmu, kas esmu”. Marija saka: “Lūk, es esmu”. Viņa nav Dievs, bet seko savam Radītājam, balstot savu eksistenci mīlestībā.

Ar šo atziņu bīskaps lika svētceļniekiem sev uzdot vēl vienu jautājumu: “Ko es daru?” Mīlestība izpaužas darbos, un mani darbi nosaka to, kas es esmu. Bīskaps Stulpins aicināja ikvienu svētceļnieku izvērtēt savu rīcību un pārdomāt, kurp tā ved.

“Ir tikai divi ceļi, kur mana rīcība var mani vest – vai nu attīstība, vai regress, trešā nav.” Attīstītības  ceļu ejot, es ticu, ka Dievs ir seifs, kas mani sargā, un draugs, kas palīdz augt. Viņš nesamierinās ar to, kas es esmu tagad, bet nemitīgi dāvā žēlastības augt. Dievs ir draugs, kuram mēs esam svarīgi! “Kā es uzņemu šo draugu?” vaicāja bīskaps Viktors. “Vai mēs varam priecāties par Dieva draudzību, neskatoties uz savām sāpēm?” Bīskaps mudināja Latvijas un Panamas svētceļniekus ik rītu lūgties, lai Dievs iepriecina un dāvā spēku.

Bīskaps norādīja, ka vārds “priecājies”, ar kuru Dievs ienāk šajā pasaulē, ir tas pats vārds, ko Viņš vairākkārt atkārto Pēdējo vakariņu laikā pirms savas nāves. Deviņas reizes Jēzus min vārdu “prieks” savā atvadu uzrunā mācekļiem, lūdzoties, lai mācekļu prieks būtu pilnīgs”.

Ticībā mēs vienmēr priecājamies. Ne par ciešanām, bet par Dieva aicinājumu un klātbūtni manā dzīvē. Dievs ienāk nedrošībā, bet mēs vienmēr varam paturēt prātā Viņa darbus līdz šim un Viņa apsolījumus.

Sekojot Marijas piemēram, bīskaps noslēdza katehēzi ar lūgšanu “Esi sveicināta” un jautājumiem, ko pārdomāt vēlāk: Kas man liek justies nedroši un kas man palīdz šo nedrošību pārvarēt?

Kā ir ar Tevi?

Bīskapa Viktora Stulpina katehēzi vari noklausīties rml.lv arhīvā.