Bīskapu Sinode: Pieņemt izmaiņas mīlestības dēļ!

Inese Šteinerte - Vatikāns

Sinožu zālē klāt bija 254 bīskapi. Francijas bīskapi pasniedza īpašu dāvanu pāvestam – grozu ar pusotra tūkstoša atklātnīšu, ko uzrakstījuši franču liceju audzēkņi. Pirms Sinodes viņi bija ieradušies uz tikšanos Lurdā, kur piedalījās pirms 110 gadiem uzsāktā iniciatīvā “Le Frat”. Tā ir paredzēta jauniešiem vecumā no 15 līdz 18 gadiem.

Bīskapu Sinodes dalībnieki tātad, savu uzmanību veltīja “izvēlēšanās” tematam. Galvenais relators, kardināls Da Roha īsumā izskaidroja, ko nozīmē “izvēlēties”. Pāvesta Franciska vārdiem runājot, tas ir “lēciens uz priekšu mīlestībā”, lai Baznīca būtu “Baznīca, kas iziet”, lai tā būtu par brālīguma zīmi dažādu problēmu plosītajā pasaulē, misionāra un bez savtīgām interesēm, lai tā ieturētu atvērtu dzīves un darbības stilu, un būtu pretimnākoša visiem.

Sinodes laikā liecību sniedza jaunietis no Indijas Persivals Holts. Mūsdienu jauniešus viņš salīdzināja ar degošu liesmu, dažreiz gan vientuļus un skumīgus. “Mūsdienu jaunieši meklē īstu Ganu”, teica Persivals, “viņi meklē Kristu”. “Jaunieši var būt egoisti kā Pēteris, taču vienlaikus viņos ir potenciāls kļūt par “stūrakmeni”, kā Pēteris.

Sinožu aulā klātesošie pakavējās pie temata par līderu lomu. Šobrīd ir vajadzība pēc jauniešu adekvātas formācijas, lai viņi, iegūstot Svētajos Rakstos balstītu pasaules skatījumu, būtu rītdienas līderi, lai spētu uztvert lietas ar kritisku pieeju, kas palīdzētu celt taisnīgāku sabiedrību, kur tiek izskausta korupcija.

Daži Sinodes tēvi izteica raizes par izglītības sistēmas degradāciju, jo dažās zemēs skola vairs nespēj īstenot pienācīgu izglītības lomu. Izskanēja aicinājums Baznīcai vairāk iesaistīties izglītības sektorā, jo no tās jaunieši gaida “gaismas vārdu”, “skaidras atbildes”, “neatšķaidītu patiesību”, kas palīdz attīstīt spriešanas spējas un pieņemt nobriedušus lēmumus, lai kalpotu kopējam labumam. Skolu nevajadzētu uztvert kā “paaicinājumu krātuvi”, tomēr ticības mācība ir tā, kas jauniešiem palīdz rast atbildes uz dzīves jēgu un veicina uzticības attiecības ar Baznīcu.

Sinodes dalībnieki atzīmēja, ka bezinterešu mīlestība šodien var likties absurda, mazinās arī solidaritāte un taisnīguma izjūta. Antropoloģiskās reducēšanas priekšā, kur cilvēks tiek pakļauts konsumismam, jaunieši vairs nespēj paši lemt par savu likteni, savu nākotni viņi redz “ieķīlātu”, tie bieži dzīvo nabadzībā un pieredz vietējo varu izgāšanos. Taču mīlestība uz tuvāko nevar aprobežoties ar privāto sfēru. Tai ir jāīstenojas sociālajos, politiskajos un institucionālajos sektoros. Tāpēc Baznīcas pienākums ir atbalstīt jauniešus, runāt “uz viņiem” un “ar viņiem”, darīt tos par evaņģelizācijas dzīviem dalībniekiem, lai tie kļūtu par “ticības vēstniekiem” saviem vienaudžiem. Sinode rosina aktīvi iesaistīties starptautiskajā brīvprātīgo kustībā, stiprināt ticību darbībā un veidot saites starp dažādām Bīskapu konferencēm pasaulē.

Bīskapi, kas piedalās Sinodē, runāja arī par migrācijas tematu, atgādinot par nepieciešamību pieņemt, aizsargāt, veicināt migrantu cieņu un integrēt tos sabiedrībā, tai pašā laikā saglabājot viņu identitāti, lai tie ar savu kultūras un garīgo mantojumu bagātinātu sabiedrību, kas tos pieņem. Sinode aicināja nepalikt vienaldzīgiem pret daudzajiem jauniešiem, kas dodas bīstamā ceļā, riskējot noslīkt Vidusjūrā. Katram, kurš šādi aizgājis bojā, ir savs vārds un vēsture, un tos nedrīkst aizmirst.

Ar migrāciju ir saistīts arī starpreliģiju dialoga temats, jo īpaši dialogs ar islāmu. Tas ir būtisks, lai nenoslēgtos sevī. Tai pašā laikā nedrīkst uzspiest savu ticību, veikt prozelītismu. Tā vietā ir jācenšas korekti un pievilcīgā veidā liecināt, apzinoties, ka reliģiju atšķirība nav nepārvarams šķērslis, bet gan gājums pa dažādiem ceļiem, kas ved pie viena un tā paša Dieva.

Baznīcai, tātad, ir “pazemīgi jāiziet” no savām shēmām, jābūt autentiskai, jāpieņem izmaiņas mīlestības uz Kristu un uz jauniešiem dēļ. Ja jaunieši redzēs bīskapu, kurš “iziet”, viņiem būs drosme “piecelties no dīvāna” un uzsākt kalpojumu kopējam labumam, jo īpaši perifērijās, kalpojumu nabadzīgajiem un atstumtajiem. Tāpēc ir svarīgi padomāt par draudžu aktivitātēm, lai jaunie cilvēki, pateicoties “atjaunotai katehēzei” var attīstīt civilo un sociālo jēgu. No šejienes izriet nepieciešamība diecēžu līmenī izveidot Jauniešu padomi, kuras uzdevums būtu uzklausīt, lai jaunieši varētu dot savu ieguldījumu kristīgās vēsts inkulturācijā pasaulē. Bez tam, Sinode aicina neatstāt novārtā tautas dievbijību, jo tā ir vietējo Baznīcu dārgums, kas priecīgā veidā palīdz nostiprināt ticību.

Visbeidzot, Sinožu zālē tika runāts par mūziku. Mūzika tiešā veidā spēj iedvesmot jauniešu pasauli. Jaunieši tajā meklē kaut ko pārliecinošu, kas spēj izteikt viņu prieku un viņu pārdzīvojumus. Ticības skaistuma un Evaņģēlija pievilcības atklāšana nāk arī caur mūziku. Tā var kalpot pirmajai evaņģelizācijai, jo tās skaistums spēj raisīt nostalģiju pēc debesīm. Mūzikas formas, kas ir brīvas no šībrīža komerciālās modes, ir spēcīgi un nozīmīgi evaņģelizācijas instrumenti, jo jauniešu sirdis tie piepilda ar skaistumu un viņu dzīvē spēj ienest Dieva gaismu.