Pāvests jauniešiem Venēcijā: "Lieto viedtālruni, bet ej, lai satiktu citus!"

Inese Šteinerte - Vatikāns

 Dievmātes jauno sirdi dzīvināja divi darbības vārdi – “celties” un “iet”. “Viņa cēlās un gāja”, teikts Lūkasa Evaņģēlijā (1,39). Pāvests uzrunā pakavējās pie katra no šiem vārdiem.

Vispirms “celties”. Francisks mudināja jauniešus ikreiz, no rīta pieceļoties, pateikties Dievam par dzīvību, lūgt Viņa palīdzību, lai mēs katrs iemīlētu savu dzīvību, atzītu, kas es esmu un pateiktos Kungam. Viņam var lūgt daudzas lietas, piemēram: “Tu zini, mans Dievs, ka esmu iemīlējies, iemīlējusies, palīdzi man pieaugt šajā mīlestībā un sasniegt laimīgas pāra attiecības. Kungam var teikt daudzas lietas,” iedrošināja pāvests. Pēc tam viņš aicināja lūgties ar “Tēvs mūsu” lūgšanas vārdiem, kur pirmais vārds ir prieka atslēga. “Sakot “Tēvs”, tu atzīsti sevi par Viņa mīļoto dēlu, vai meitu. Atceries, ka Dievam tu neesi “digitālais profils”, bet gan bērns. Debesīs tev ir Tēvs un tātad, arī tu esi “debesu bērns”,” paskaidroja Romas bīskaps.

Pāvests atgādināja, ka Kungs vienmēr palīdz piecelties, kad esam pakrituši. Mūs pieceļot, Viņš raugās uz mums no augšas. Tā ir vienīgā reize, kad arī mēs drīkstam raudzīties uz kādu no augšas, proti, pieceļot to, kurš ir pakritis. Francisks aicināja atvērt Evaņģēliju un uzzināt, ko Jēzus darīja ar Mariju Magdalēnu, Zaheju un daudziem citiem. Ar šo cilvēku vājumu Viņš darīja brīnumus. Tāpat Viņš dara

Izteicis aicinājumu vienmēr līdzi nēsāt nelielu, kabatas formāta Evaņģēliju grāmatiņu, pāvests turpināja runāt par cilvēka vājumu un kļūdām, un Dieva attieksmi. Viņš atgādināja, ka Dievs mums nekrata ar pirkstu, atkārtodams, ka “tu esi darījis tā un tā”. Nē, Viņš mums pasniedz roku, lai mūs pieceltu. Kad esam pie zemes, Viņš redz bērnus, kurus piecelt, nevis ļaundarus, kurus sodīt,” sacīja Francisks. “Kad esam piecēlušies,” viņš turpināja, “tad mūsu uzdevums ir palikt kājās.” Tāpēc ir nepieciešama neatlaidība. Sporta čempioni, kā arī mākslinieki, zinātnieki, rāda, ka lielus mērķus nevar sasniegt tūlīt. Pāvests atgādināja, ka dzīvē vissvarīgākās ir mīlestība un ticība, un lai pieaugtu ticībā un mīlestībā, ir jābūt neatlaidīgiem un vienmēr jāiet uz priekšu.

Pārejot pie darbības vārda “iet”, Svētais tēvs aicināja jauniešus neizolēties, bet meklēt citus, gūt Dieva pieredzi kopā. “Lieto viedtālruni, taču ej, lai satiktu cilvēkus,” rosināja Francisks, apzinoties, cik daudz laika jaunieši iztērē, lietojot sociālos medijus un spēlējot spēles. “Iet, nozīmē dāvāt sevi citiem. Tā ir spēja iemīlēties un tas ir skaisti. Jaunietim, jaunietei, kuri nejūt spēju iemīlēties, vai būt mīlošiem pret citiem, kaut kā trūkst. Ir jāpanākas pretim, jāsoļo, jāiet uz priekšu,” teica pāvests.

Uzrunas noslēgumā Svētais tēvs apliecināja, ka Dievs mums ir devis visu un jautāja, ko darām mēs, kas esam Viņa bērni? Vai mēs radām kaut ko skaistu? Mēs dzīvojam iegremdējušies cilvēka radītajā produkcijā, kas liek pazaudēt spēju brīnīties par skaistumu, kas pastāv visapkārt. Un, tomēr, Dieva radītais arī mūs aicina kļūt par skaistuma radītājiem. “Būt par skaistuma radītājiem, nozīmē dot kaut ko, kā pirms tam nebija,” teica pāvests. Viņš piebilda:

 “Kad būsiet apprecējušies un jums būs dēls, vai meita, tad būsiet devuši kaut ko, kā pirms tam nebija. Un tas ir jaunības skaistums, kad cilvēks kļūst par māti, vai tēvu, un dāvā kaut ko, kā nebija pirms tam. Tas ir skaisti! Padomājiet sevī par bērniem, kas jums būs, un lai tas jūs virza uz priekšu!”

Pāvests turpināja skaidrot, ka radīt, atdarināt Dieva, kurš rada stilu, nozīmē arī lūgšanu, kas izteikta no sirds; lappusi, kas uzrakstīta; sapni, kas īstenots; mīlestības žestu pret kādu, kurš neko nespēj dot pretim. Tas ir beznosacījumu mīlestības stils, kas palīdz iziet no nihilistiskas loģikas, no “daru, lai man būtu”, no “strādāju, lai pelnītu” loģikas. Pāvests norādīja, ka tas nav dzīves centrs, lai arī to ir nepieciešams darīt. “Dzīves centrs ir beznosacījumu dāvana”, viņš teica. “Ejiet un dāvājiet bez bailēm!” Francisks aicināja jauniešus. Tikšanās noslēgumā viņš izteica šādu pamudinājumu:

 “Jaunieti, kurš vēlies ņemt rokās savu dzīvi, celies! Atver sirdi Dievam, pateicies Viņam, apskauj skaistumu, kas esi; iemīlies savā dzīvē. Un tad ej! Celies, iemīlies un ej! Izej, ej kopā ar citiem, meklē to, kurš ir vientuļš, izkrāso pasauli ar savu radošumu, uzzīmē ar Evaņģēliju dzīves ceļus. Lūdzu, uzzīmē ar Evaņģēliju dzīves ceļus! Celies un ej!”