Kontemplācija un līdzjūtība – integrālās ekoloģijas sastāvdaļas
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Visu kopienas iniciatīvu kodols ir integrālā ekoloģija, kas tiek piedāvā enciklikā Laudato si’. Pāvests atgādināja, ka integrālā tādēļ, ka mēs visi esam radības un viss šajā radītajā pasaulē ir saistīts. To pierādīja arī pandēmija. Cilvēka veselība nav šķirama no vides, kurā viņš dzīvo. Bez tam, ir acīmredzams, ka klimata izmaiņas ne tikai izjauc līdzsvaru dabā, bet arī izraisa nabadzību un badu, smagi skar vistrauslākos cilvēkus un dažreiz piespiež viņus atstāt savu zemi. Bezrūpīga izturēšanās pret radīto un sociālās netaisnības iespaido viena otru. Uzrunājot klātesošos, Francisks viņus mudināja centīgi rūpēties par kopējā nama aizsardzību un atgādināja, ka šis pienākums attiecas uz visiem. Vajadzīga patiesa vēlme pašā saknē novērst klimata satricinājumu cēloņus. Ar vispārēju pieeju nepietiek, un ir vajadzīgs tālredzīgs skatījums. Citādi vēsture nepiedos. Jāstrādā šodien visu cilvēku nākotnes labā.
Viens no integrālās ekoloģijas atslēgas vārdiem ir “kontemplācija”. Šajā sakarā pāvests atgādināja, ka nevar raudzīties uz visu virspusēji un par katru cenu dzīties pēc peļņas. Lai mēs nepazaudētu sevi tūkstošiem nevajadzīgos sīkumos, ir atkal jāatrod klusums, jāatgriežas pie kontemplācijas. Lai sirds nekļūtu nejūtīga, ir jāapstājas. Tas nav viegli.
Kontemplēt nozīmē atvēlēt laiku klusumam, lūgšanai, lai dvēsele atrastu harmoniju un atgrieztos līdzsvars starp prātu, sirdi un rokām, starp domām, jūtām un darbību – skaidroja Francisks.
Tas, kurš kontemplē, saprot, ka nav pasaulē viens, ka viņa dzīvei ir jēga. Viņš atklāj maigo Dieva skatienu un saprot savu vērtību. Dieva acīs katrs ir svarīgs. Tas, kurš kontemplē, nesēž, salicis rokas kabatās, bet konkrēti rīkojas.
Otrais atslēgs vārds ir “līdzjūtība”, kas ir kontemplācijas auglis. Kā var zināt, ka cilvēks ir kontemplatīvs, ka ir asimilējis Dieva skatienu? – turpinājumā jautāja pāvests. To var zināt, ja viņš ir līdzjūtīgs pret citiem, ja nemeklē attaisnojumus un neaprobežojas tikai ar teoriju, lai saskatītu citos savus brāļus un māsas, ko pienākas sargāt. Lūk, tas ir pierādījums, jo tā rīkojas pats Dievs, kurš, neraugoties uz visu mūsu ļaunumu, uz visām mūsu sliktajām domām un darbiem, tomēr vienmēr uz mums skatās kā uz mīļotajiem bērniem. Dieva līdzjūtība ir pretstats mūsu vienaldzībai. Tas attiecas arī uz mums.
“Tas uz mani neattiecas”, “ar to man nav nekāda sakara” – tie ir vienaldzības simptomi. Turpretī tas, kurš ir līdzjūtīgs, pāriet no “man gar tevi nav nekādas daļas” uz “tu man esi svarīgs”. Svētais tēvs uzsvēra, ka līdzjūtība tomēr nav skaistas jūtas, nav žēlums. Būt līdzjūtīgam nozīmē veidot ar otru jaunas saites. Tas nozīmē uzņemties rūpes par otru, kā, līdzjūtības pārņemts, to darīja Labais samarietis.
Būt līdzjūtīgam – tā ir izvēle. Tas nozīmē izvēlēties neturēt sev nevienu ienaidnieku, lai katrā saskatītu savu tuvāko. Pāvests paskaidroja, ka tas gan nenozīmē kļūt mīkstsirdīgiem un beigt cīnīties. Tieši pretēji, tas, kurš ir līdzjūtīgs, iesaistās smagā ikdienas cīņā pret izmešanu un izšķērdēšanu – pret citu cilvēku grūšanu mēslainē un lietu izšķērdēšanu. Francisks atzina, ka paliek nelabi, iedomājoties, cik daudzi cilvēki bez jebkādas līdzjūtības tiek atmesti, atstumti, grūsti mēslainē. Tie ir vecie ļaudis, bērni, strādnieki, cilvēki ar īpašām vajadzībām utt. Taču arī lietu izšķērdēšana ir skandāls. Saskaņā ar FAO rīcībā esošajiem datiem, rūpnieciski attīstītajās valstīs gada laikā tiek izmests miljards tonnu pārtikas.
Visi kopā palīdzēsim cīnīties pret izmešanu un izšķērdēšanu – mudināja pāvests. Nebūsim skatītāji no malas, bet lēnprātīgi un izlēmīgi iesaistīsimies visu cilvēku nākotnes labā. Francisks piebilda, ka tas ir brālīgs darbs, tā ir brālības veidošana un tas ir šī brīža, šodienas izaicinājums.