Francisks priesteriem: Mīlestībai nav noteikta karantīna
Silvija Krivteža – Vatikāns
Pāvests norāda, ka koronavīrusa pandēmijas laikā viņš ir saņēmis daudzas vēstules un telefona zvanus no priesteriem, kuri vēlējās dalīties domās par negaidītās un smagās situācijas sekām. Francisks apliecina, ka ir kopā ar saviem priesteriem pārbaudījuma brīdī. Viņš raksta, ka katru dienu lūdzas par viņiem un pateicas par viņu sniegto ticības, drosmes un mīlestības liecību. Neraugoties uz stingro sociālās distancēšanās noteikumu, ir nepieciešams stiprināt piederības Baznīcai, komūnijas un misijas apziņu. Mīlestībai nav noteikta karantīna.
Francisks norāda, ka sociālā distancēšanās nav sinonīms noslēgtībai sevī, kas iemiedzina un noslāpē misionāro garu. "Mēs esam aicināti būt par cerības cilvēkiem. Cerība ir dāvana un reizē uzdevums", lasām vēstulē.
Svētais tēvs skaidro, ka ne tikai mēs šodien, bet arī pirmā mācekļu kopiena izjuta bailes, nemieru, izolāciju. Pa aizslēgtām durvīm pie viņiem atnāca Jēzus, sakot: "Miers jums!" Mācekļi priecājās par Kunga klātbūtni. "Miers jums! Kā Mans Tēvs sūtījis mani, tā Es jūs sūtu!" To pateicis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: "Saņemiet Svēto Garu!"
Pāvests skaidro, ka šajā laikā mēs visi ciešam, ka nevaram brīvi tikties ar saviem ģimenes locekļiem, kaimiņiem, draugiem, draudzes ticīgajiem un bikstēviem, kas ir mūsu ticības atbalsta punkti. Mēs redzam to cilvēku nomāktās sejas, kuri nevarēja būt līdzās un pateikt atvadu vārdus saviem tuviniekiem viņu dzīves pēdējā stundā. Mēs redzam veselības aprūpes darbinieku ciešanas par nespēju izglābt visus, redzam viņu nogurumu un spēku izsīkumu, veicot darbu, kas ilga bezgalīgi garas stundas. Vēstulē pāvests raksta, ka mēs esam redzējuši sociālo darbinieku un brīvprātīgo bailes un nedrošību, kuri, pakļaujot sevi briesmām, centās rūpēties par tiem, kuri visvairāk cieš pandēmijas sekas. Viņš raksta par sociālās norobežošanās, vientulības un izolācijas radītām grūtībām, ar kādām saskaras daudzi cilvēki, īpaši vecie ļaudis.
Svētais tēvs atzīst, ka šajā laikā mēs esam izjutuši arī savu vājumu un nevarību. Kā uguns krāsnī tiek dedzināti māla trauki, tā arī mēs esam pakļauti sāpīgiem pārbaudījumiem. Redzot visu šo traģisko situāciju, mēs izjūtam apmulsumu un bailes. Te vairs neder gatavas receptes vai grāmatu gudrības. Tautas ciešanas sāpina arī mūs, tās nedrošība nomāc arī mūs. Apziņa par savu trauslumu liek mums atbrīvoties no jebkādas nepatiesas ideālistiskās vai garīgas pašapmierinātības. Šodien varam teikt, ka mēs kopā esam izdzīvojuši Kunga asaru stundu, raudot pie Viņa drauga Lācara kapa, raudot par izvēlētās tautas novēršanos, raudot Ģetzemanes nakts tumsā. Šī ir arī mācekļa asaru stunda, kontemplējot Krusta un ļaunuma, kas ievaino nevainīgos, noslēpumu.
Astoņu lappušu garajā vēstulē Svētais tēvs atzīst, ka šādā situācijā nav viegli atrast īsto ceļu. Netrūkst arī balsu, kas iesaka dažādus virzienus. Ikdienā mums tik ierastie veidi satikties, sarunāties, organizēt, svinēt, lūgties un risināt konfliktus ir mainījušies. Šī nav tikai individuāla, ģimenes, noteiktas sociālās grupas, reģiona vai valsts lieta. Koronavīruss ir mainījis arī mūsu līdzšinējo skatienu uz dzīves realitāti. Pandēmijai nav robežu un neviens nevar domāt, ka izvairīsies ar saviem spēkiem. Mēs visi esam cietuši un visi esam iesaistīti.
"Mums, priesteriem, priesteriskās tautas bērniem un locekļiem, ir jāuzņemas atbildība par Baznīcas un Dieva tautas nākotni", atgādina pāvests. "Kunga caurdurtajās rokās, kā svētu upuri, ieliksim savu trauslumu, mūsu tautas un visas cilvēces trauslumu. Kungs ir tas, kurš mūs iekšēji pārveido. Mēs esam kā maize, ko Viņš ņem savās rokās, svētī, ļauž un dod savai tautai", lasām vēstulē.
"Dārgie brāļi, mēs kā priesteru kopiena esam aicināti pravietot un sludināt cerību nākotnei, tāpat kā sargs, kas paziņo par rītausmu, par jaunas dienas sākumu. Kristus augšāmcelšanās nav tikai vēsturisks notikums, ko pieminam un svinam. Tas ir kaut kas lielāks, daudz lielāks. Tā ir pestīšanas vēsts, kas atskan tieši šodien. Ticība aicina iedibināt jaunu laiku – Kunga laiku", – vēstulē Romas diecēzes priesteriem raksta pāvests Francisks.
