Mēs neesam bāreņi, jo mums ir Tēvs. Pāvests lūdzas par apkopējām

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Iesākot dievkalpojumu, Svētais tēvs sacīja:

Šodien mēs lūdzamies par daudziem cilvēkiem, kas uzkopj slimnīcas, ielas, kas iztukšo atkritumu tvertnes, kas izved no mājām atkritumus. Šo darbu neviens neredz, bet tas ir izdzīvošanai nepieciešamais darbs. Lai Kungs viņus svētī un viņiem palīdz.

Homīlijā pāvests komentēja fragmentu no Jāņa evaņģēlija (sal. 14, 15-21), kurā Jēzus saka saviem mācekļiem: “Ja jūs mani mīlat, jūs pildīsiet manus baušļus. Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš jums dos citu Iepriecinātāju, lai Tas paliktu pie jums mūžam, – Patiesības Garu, ko pasaule nespēj saņemt, jo tā Viņu nedz redz, nedz pazīst. Jūs Viņu pazīstat, jo Viņš pie jums uzturas un būs jūsos. Es jūs neatstāšu kā bāreņus. Es nākšu pie jums”.

Jēzus, atvadoties no mācekļiem, viņus mierina – sacīja Francisks. Jēzus apsola, ka neatstās tos kā bāreņus. Viņš tos pasargā no sāpēm, no sāpīgās sajūtas, ko piedzīvo bārenis. Šodien pasaulē ir ļoti izteikta sērdienības sajūta. Daudziem cilvēkiem pieder daudzas lietas, bet viņiem trūkst Tēva. Cilvēces vēsturē tas visu laiku atkārtojas – kad trūkst Tēva, tad kaut kā pietrūkst, un cilvēks visu laiku grib satikt un atkal atrast Tēvu. Par to lasām, piemēram, senajos mītos. Cilvēks visu laiku meklē Tēvu, kura viņam pietrūkst.

“Un šodien varam teikt, ka dzīvojam sabiedrībā, kurā pietrūkst tēva”, turpināja pāvests. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā sastopamies ar šo “sērdienības sajūtu”, kas pašos pamatos skar “piederību un brālību”. Tāpēc Jēzus apsola, ka atsūtīs Svēto Garu – Iepriecinātāju, kurš parādīs pieeju pie Tēva.

Francisks uzsvēra, ka Svētais Gars nenāk, lai “meklētu sev klientus”. Viņš nāk, lai parādītu, atgādinātu mums pieeju pie Tēva, ko jau pavēra Jēzus. Nav tāda garīguma, kas saistītos tikai ar Dēlu vai tikai ar Svēto Garu – skaidroja pāvests. Centrā vienmēr ierindojas Tēvs. Tēvs sūta Dēlu, kurš atgriežas pie Tēva. Tēvs sūta Svēto Garu, lai Viņš mums parādītu pieeju pie Tēva.

No tā izriet, ka mēs varam dzīvot savstarpējā mierā tikai tad, ja mums ir šī apziņa, ka esam Dieva bērni, ka neesam bāreņi. Visiem kariem – vai tie būtu mazi vai lieli kari – piemīt sērdienības dimensija. Cilvēkiem trūkst Tēva, kurš tos piepilda ar mieru.

Šajā kontekstā pāvests pievērsās šīsdienas otrajam lasījumam no svētā apustuļa Pētera pirmās vēstules (sal. 3, 15-18). Tajā lasām, ka Pēteris aicina pirmos kristiešus būt gataviem “ar lēnprātību un bijību, un paturot labu sirdsapziņu”, “aizstāvēties pret katru, kas prasa pamatojumu cerībai”. Šo lēnprātību mums dod Svētais Gars – paskaidroja Francisks. Viņš mums piešķir šo Dieva bērnu maigumu un bijību. Svētais Gars mūs nemāca apvainot. Mētāšanās ar apvainojumiem, kā arī kari ir šīs sērdienības sajūtas sekas, jo, ja jau mums nav Tēva, tad nav arī brāļu. Mēs zaudējam brālības garu. Turpretī lēnprātība, cieņa, maigums ir piederībai raksturīgās īpašības. Mēs piederam ģimenei, kurai ir Tēvs, kurš ir visa centrs, visa avots, kurš visus vieno. Tēvs ir visu pestīšanas avots, jo Viņš atsūtīja Dēlu, lai mūs atpestītu. Un Viņš sūta Svēto Garu, kurš mums atgādina pieeju pie Tēva.

Homīlijas noslēgumā pāvests aicināja lūgties, lai Svētais Gars mums vienmēr, vienmēr rāda šo pieeju pie Tēva, lai Viņš mums atgādina, ka mums ir Tēvs, un lai Viņš dod šai civilizācijai, kura tik ļoti smok no sērdienības sajūtas, žēlastību atkal atrast Tēvu – atrast Tēvu, kurš piešķir visai dzīvei jēgu un apvieno visus cilvēkus vienā saimē.