Pāvests Francisks tiešsaistē uzrunā Ukrainas jauniešus
Silvija Krivteža, Salvatore Černucio - Vatikāns
Kijevas-Haličes arhibīskaps Svjatoslavs Ševčuks nosauca šo tikšanos par vēsturisku, uzsverot tās unikalitāti. Viņš pavadīja jauniešus uz katedrāli, kur uz lielā ekrāna tika pārraidīts pāvesta attēls. Sanāksmē piedalījās apustuliskais nuncijs Ukrainā arhibīskaps Visvaldas Kulbokas un Harkovas-Zaporožjes diecēzes palīgbīskaps Jans Sobilo.
Tikšanās sākās ar kopīgu lūgšanu "Tēvs mūsu", tika nolasīts arī fragments no apustuļa Pāvila Vēstules romiešiem, kas runā par cerību. Septiņpadsmit gadus veca meitene pastāstīja par savu brāli, kurš atrodas frontes līnijā: "Naktī es lūdzu savu sargeņģeli sargāt viņu un visus karavīrus". Kāda Doņeckas iedzīvotāja dalījās savā pieredzē par vardarbību un iznīcību, bet runāja arī par savu sapni par mieru. 18 gadus vecs jaunietis no Harkovas pieminēja savus vienaudžus, kas cīnās frontē: "Daudzi iet bojā... Ienaidnieks cenšas iznīcināt ne tikai pilsētas, bet arī ticību nākotnei."
Pēc šīm liecībām tikšanās dalībnieki uzdeva pāvestam jautājumus, ko nesa savā sirdī. Skolotāja no Užgorodas katoļu skolas jautāja, vai ir vērts mirt par Dzimteni un kā pasaule pieļauj "dzīvības devalvāciju". Svētais tēvs nosodīja kara postošo spēku un uzsvēra, ka vienīgais pretlīdzeklis ir dialogs: "Nekad nepārstājiet runāt viens ar otru, pat ar tiem, kas jums nepiekrīt. Dažreiz tas šķiet neiespējami kāda spītības dēļ, bet vienmēr ir vērts mēģināt."
Jaunietis no Varšavas jautāja, kā saglabāt ticību, saskaroties ar šādu traģēdiju. Pāvests atbildēja: "Nostalģija ir arī spēks. Lūdzu, ukraiņi ārzemēs, nezaudējiet ilgas pēc savas dzimtenes. Pat ja tas ļoti sāp... smaidiet par savu zemi."
Ukraiņu meitene nosauca notiekošo par "savas tautas genocīdu" un jautāja: "Kā mēs tajā visā varam saskatīt mieru?" Atbildot uz to, pāvests parādīja mazu grāmatiņu - "Jauno Derību un Psalmus" - un sacīja, ka tā pieder frontē kritušajam ukraiņu jaunietim Aleksandram. Šis karavīrs bija izcēlis 129. psalmu: "No dziļumiem es saucu uz Tevi, Kungs! Ak, Kungs! Dzirdi manu balsi!" Romas bīskaps parādīja arī rožukroni, ko Aleksandrs bija skaitījis, un teica: "Man tās ir jūsu tautieša relikvijas, kurš atdeva savu dzīvību par mieru. Tās atrodas uz mana darba galda, un es katru dienu lūdzos par viņu. Mums ir jāatceras šie varoņi, savas dzimtās zemes aizstāvji."
Romas bīskaps aicināja jauniešus nēsāt līdzi kabatas izmēra evaņģēliju un lasīt to katru dienu, kā arī atgādināja par patriotisma nozīmi: "Kad valsts pārdzīvo grūtības, jauniešu pienākums ir stiprināt tās garu. Šodien ukraiņu jauniešu misija ir būt patriotiem. Neslēpties no kara radītajām problēmām. Esiet patrioti, mīliet savu dzimteni! Tagad tā ir kara ievainota, bet mīlestība pret to joprojām ir skaista."
Svētais tēvs arī aicināja jauniešus nebaidīties sapņot: "Ja cilvēks nespēj sapņot, viņš jau ir vecs. Atbildot uz jautājumu par piedošanu, pāvests atzina: "Piedošana ir viena no grūtākajām lietām. Tas ir grūti ikvienam, un arī man. Taču mani mierina doma, ka man ir pienākums piedot tāpat, kā es pats esmu saņēmis piedošanu. Atcerēsimies mirkļus savā dzīvē, kad esam saņēmuši piedošanu... Piedošanas māksla nav viegla, bet mums ir jāvirzās uz priekšu un vienmēr jāpiedod otram".
Stundu ilgā tikšanās noslēdzās ar ukraiņu garīgās himnas dziedāšanu un pāvesta Franciska apustulisko svētību.