Kardināls Kantalamessa: "Mēs vēstīsim par tavu nāvi, Kungs!"

Vatican News

Jau divus tūkstošus gadu Baznīca pasludina un svin šajā dienā Dieva Dēla nāvi uz krusta. Katrā Misē pēc konsekrācijas tiek pasludināts: “Mēs vēstīsim par tavu nāvi, Kungs, un liecināsim par tavu augšāmcelšanos, līdz pat tavai atnākšanai!”

Tomēr vēl kāda Dieva nāve mūsu rietumu sekularizētajā pasaulē tiek sludināta pusotru gadsimtu no šodienas. Kad kultūras aprindās runā par “Dieva nāvi”, ar to domā šo otro Dieva nāvi – ideoloģisko, nevis vēsturisko. Daži teologi, lai neatpaliktu no laika, steidzās no tā izveidot teoloģiju: “Dieva nāves teoloģiju”.

Mēs nevaram izlikties ignorējam šī cita stāsta esamību, neatstājot daudzus ticīgos par šaubu upuriem. Šī citādā Dieva nāve ir perfekti izpaudusies pazīstamajā apgalvojumā, ko Nīče ieliek mutē "trakajam cilvēkam", kurš apstulbumā ierodas pilsētas laukumā:

     Kur ir palicis Dievs? - viņš kliedza – es jums to pateikšu! Tie esam mēs, kas viņu esam nogalinājuši: jūs un es!...Nekad nav ticis paveikts kas lielāks. Visas paaudzes pēc mums, šī darba dēļ, piederēs augstākai vēsturei nekā tā vēsture, kas līdz šim ir bijusi[1].

Pēc šo vārdu loģikas – un, domāju, kā to vēlējās pats autors – ka pēc viņa vēsture vairs netiktu iedalīta pirms Kristus un pēc Kristus, bet pirms Nīčes un pēc Nīčes. Ir acīmredzams, ka Dieva vietā tiek likts nevis nekas, bet gan cilvēks, vēl precīzāk “super-cilvēks”, jeb “pārcilvēks”. Par šo jauno cilvēku nu jau vajag saukt – ar apmierinājuma sajūtu un lepnumu, nevis aiz līdzcietības: “Ecce homo”: Lūk, īstais cilvēks![2] Tomēr pavisam drīz kļūst skaidrs, ka, palicis viens, cilvēks nav nekas.

     Ko gan mēs izdarījām, atraisīdami zemi no tās saules? Kas tagad to kustina? Kas kustina mūs? Nost ar visām saulēm? Vai tā nav bezgalīga krišana? Un aiz mums, mums blakus, priekšā, no visām pusēm? Vai vēl pastāv augša un apakša? Vai mēs neklīstam apkārt pa bezgalīgu nebūtību?

Klusā un iedrošinošā “neprātīgā cilvēka” atbilde uz šiem viņa jautājumiem ir: “Nē, mēs neklīdīsim pa bezgalīgo nebūtību, jo cilvēks paveiks pats to uzdevumu, kas līdz šim bija uzticēts Dievam!” Mūsu kā ticīgo atbilde, savukārt ir: “Jā, tieši tas ir noticis un notiek! Mēs klīstam kā caur bezgalīgu nebūtību”. Zīmīgi, ka tieši šo apgalvojumu autora iespaidā mēs esam sākuši definēt cilvēka eksistenci kā “esamību nāvei” un visas domājamās cilvēka iespējas uzskatīt par “iesākumu nebūtībai”[3].

“Ārpus labā un ļaunā”, bija cits filozofa kaujas sauciens[4]; bet ārpus labā un ļaunā ir vienīgi “griba pēc varas”, un mēs zinām kur tas noved…

Mums nav tiesību nosodīt cilvēka sirdi, ko pazīst vienīgi Dievs. Arī šo apgalvojumu autoram dzīvē bija jāpiedzīvo sava daļa ciešanu, un ciešanas vieno cilvēku ar Kristu, iespējams, vairāk nekā apvainojumi šķir no Viņa. Jēzus lūgšana uz krusta: “Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara” (Lk 23,34) netika izteikta vienīgi par tiem, kuri tajā dienā atradās Golgātā...

Man prātā nāk kāds tēls, ko reizēm esmu novērojis dzīvē (un kas, es ceru, pa to laiku ir piepildījies šo apgalvojumu autoram!): dusmīgs bērns mēģina sist tēvam pa seju ar dūri un skrāpējumiem, līdz, izsmēlis savus spēkus, raudādams krīt tēva rokās, kurš viņu nomierina un piespiež pie krūtīm.

Es vēlreiz atkārtoju, netiesāsim cilvēku, kuru pazīst vienīgi Dievs. Tomēr to, ko šie viņa apgalvojumi ir izraisījuši mēs varam un mums vajag tiesāt. Tie ir tikuši interpretēti un saukti visdažādākajos vārdos, līdz tie kļuva par modi, par atmosfēru, ko ieelpo Rietumu “post-modernajās” intelektuāļu aprindās. Visu šo dažādo interpretāciju kopsaucējs ir totāls relatīvisms visās jomās: ētikā, valodā, filozofijā, mākslā un, protams, reliģijā. Nekas vairs nav stingrs, viss ir šķidrs vai pat tvaikojošs. Romantisma laikmetā cilvēks dzīvoja melanholijā, šodien – nihilismā.

Mūsu kā ticīgo pienākums ir parādīt, kas slēpjas aiz vai zem šī apgalvojuma, proti, senas liesmas uzplaiksnījums, pēkšņs vulkāna izvirdums, kas kopš pasaules pirmsākumiem nekad nav izdzisis. Arī cilvēciskajai drāmai bija savs "debesu prologs" - tajā "noliedzošajā garā", kas nepiekrita pastāvēt kāda cita žēlastībā. Kopš tā laika viņš nav darījis neko citu, kā vien vervējis atbalstītājus savai idejai, kā pirmos starp tiem naivos Ādamu un Ievu: "Jūs būsiet kā Dievs. Jūs pazīsit labo un ļauno!" (Rad 3,5).

Mūsdienu cilvēkam tas viss šķiet tikai etioloģisks mīts, lai izskaidrotu ļaunumu pasaulē. Un - pozitīvajā nozīmē, kāda šodien tiek piešķirta mītam, - tāds tas patiesībā ir! Taču vēsture, literatūra un mūsu pašu pieredze mums saka, ka aiz šī "mīta" slēpjas transcendentāla patiesība, ko mums nevarētu nodot neviens vēsturisks stāstījums vai filozofiska argumentācija.

Dievs pazīst mūsu lepnību un ir nācis mums pretī, pazeminādams kā pirmais pats sevi, mūsu acu priekšā. Jēzus Kristus, kaut gan bija Dieva veidā, tomēr neuzskatīja par ieguvumu līdzināties Dievam, bet gan pazemināja pats sevi, pieņemdams kalpa veidu un kļūdams līdzīgs cilvēkam. Parādījies cilvēka veidolā, viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat nāvei pie krusta (Fil 2, 6-8).

“Dievs? Tie bijām mēs, kas viņu nogalinājām: jūs un es!”, kliedz “neprātīgais cilvēks”. Patiesībā šī briesmīgā lieta cilvēces vēsturē reiz ir īstenojusies, taču pavisam citā nozīmē, nekā viņš to bija domājis. Jo ir taisnība, brāļi un māsas, tie esam mēs – jūs un es – kas esam nogalinājuši Jēzu no Nācaretes! Viņš ir miris par mūsu un visas pasaules grēkiem (1 Jņ 2,2)! Taču Viņa augšāmcelšanās mums apliecina, ka šis ceļš neved uz sakāvi, bet, pateicoties mūsu grēku nožēlai, ved uz "dzīves apoteozi", ko velti meklējam citur.

Kāpēc par to runāt Lielās piektdienas liturģijas laikā? Ne tāpēc, lai pārliecinātu ateistus, ka Dievs nav miris! Slavenākie no viņiem to atklāja paši brīdī, kad viņi aizvēra acis šīs pasaules gaismai, vai drīzāk – tumsai. Kas attiecas uz tiem, kas vēl ir dzīvi, to pārliecināšanai nepieciešami citi līdzekļi, nevis sprediķotāja vārdi. Līdzekļi, kurus Kungs neatņems tiem, kuru sirdis ir atvērtas patiesībai, kā mēs to lūgsim Dievam tūlīt sekojošajā vispārīgajā lūgšanā.

Nē, patiesais mērķis ir cits, proti, pasargāt ticīgos - kas zina, varbūt tikai dažus augstskolu studentus - no ievilkšanas šajā nihilisma virpulī, kas ir patiesais garīgā visuma "melnais caurums". Lai mūsu vidū izskanētu allaž aktuālais Dantes Aligjēri pamudinājums:

     Kristieši, esiet stingri savos ceļos:

     neesiet kā spalva katrā vējā,

     un neticiet, ka katrs ūdens jūs mazgā[5].

Turpināsim, godājamie tēvi, brāļi un māsas, pateicībā aizgrābti un pārliecinātāki nekā jebkad atkārtot vārdus, kurus mēs pasludinām katrā Misē: Mēs vēstīsim par tavu nāvi, Kungs, un liecināsim par tavu augšāmcelšanos, līdz pat tavai atnākšanai!

(Homīliju tulkoja pr. Kārlis Miķelsons)

[1] Friedrich Nietzsche, La gaia scienza (1882) n. 125.

[2] Friedrich Nietzsche, Ecce homo, 1888.

[3] Martin Heidegger, Essere e tempo, sez. II, cap. 2-3.

[4] F. Nietzsche, Jenseits von Gut und Böse (1886).

[5] Paradiso, V, 73-75.