Francisks: Mēs satiekam Jēzu, kad liecinām par Viņu
Silvija Krivteža - Vatikāns
Šodienas Evaņģēlijs mūs aicina no jauna izdzīvot sieviešu satikšanās ar augšāmcēlušos Jēzu Lieldienu rītā notikumu. Tas mums atgādina, ka tieši viņas, mācekles, bija pirmās, kas redzēja un satika Viņu.
Mēs varam jautāt: kāpēc tieši viņas? Ļoti vienkārša iemesla dēļ: viņas pirmās devās pie kapa. Tāpat kā apustuļi, arī viņas cieta par Jēzus aiziešanu. Taču atšķirībā no pārējiem, viņas nepalika mājās skumju un baiļu paralizētas, bet agri no rīta, saullēktā, devās aprūpēt Viņa miesu, nesot smaržīgas eļļas. Kaps bija aizzīmogots, un viņas prātoja, kas varētu novelt lielo akmeni (sal. Mk 16,1-3). Tomēr viņu vēlme izpildīt šo mīlestības žestu bija lielāka par visu. Tāpēc viņas nepadodas un, pārvarot bailes un nemieru, steidzas palīdzēt. Tas ir ceļš, kā atrast Augšāmcēlušos, sacīja pāvests.
Mateja evaņģēlijs vēstī par sievietēm, kuras rīta agrumā devās pie kapa un, ieraudzījušas to tukšu, ar "lielām bailēm un lielu prieku" skrēja paziņot par to Kristus mācekļiem (Mt 28,8). Bet, kad sievietes vēl bija ceļā, Jēzus iziet viņām pretī. Pāvests uzsvēra, ka Jēzus satiek viņas tad, kad tās iet, lai paziņotu par Viņu. Tas ir skaisti. Kad mēs sludinām Kungu, Viņš nāk pie mums. Dažreiz mēs domājam, ka veids, kā palikt tuvu Dievam, ir turēt Viņu tuvu pie sevis, jo tad, kad mēs atklājamies un runājam par to, mūs gaida nosodījums, nesapratne, kritika, un, iespējams, ka nezinām, kā atbildēt uz dažiem jautājumiem vai provokācijām, un tad labāk par to nerunāt. Taču Kungs nāk tad, kad mēs Viņu pasludinām. To mūs māca sievietes: mēs satiekam Jēzu, liecinot par Viņu.
Ja mums reizēm gadās saņemt brīnišķīgas ziņas, piemēram, par bērna piedzimšanu, tad viena no pirmajām lietām, ko mēs gribam darīt, ir paziņot šo priecīgo vēsti saviem draugiem, atzina Francisks. Daloties ar citiem, mēs liekam tai vēl vairāk atdzīvoties mūsos. Ja tā notiek ar labu ziņu, tad vēl jo vairāk tas attiecas uz Jēzu, kurš ir ne tikai labā vēsts, bet ir pati dzīvība. Viņš ir augšāmcelšanās un dzīvība, saka evaņģēlists Jānis. Ikreiz, kad mēs, atmetot prozelītismu, sludinām patiesību ar cieņu un mīlestību, kas ir visskaistākā dāvana un prieka avots, tad Jēzus vēl vairāk mājo mūsos, sacīja pāvests.
Uzrunas gaitā pāvests aicināja vēlreiz padomāt par sievietēm. Mateja evaņģēlijā teikts, ka tur bija liels akmens, un tomēr viņas devās pie kapa; tur bija vesela pilsēta, kas bija redzējusi Jēzu pie krusta, un tomēr viņas devās uz pilsētu, lai pasludinātu, ka Viņš ir dzīvs. Kad satiekam Jēzu, mūs neviens šķērslis nevar atturēt no Viņa pasludināšanas. Ja mēs paturam Viņa prieku sevī, tad tas var būt tāpēc, ka vēl neesam Viņu patiesi satikuši.
Brāļi un māsas, balstoties uz sieviešu pieredzi, jautāsim sev: kad es pēdējo reizi esmu liecinājis par Jēzu? Ko es daru, lai cilvēki, kurus satieku savas dzīves ceļā, varētu saņemt Viņa pasludināšanas prieku? Vai kāds, skatoties uz mums, var teikt, ka mēs esam priecīgi, laimīgi un labi, jo esam satikuši Jēzu? Lūgsim Dievmāti, lai viņa palīdz mums būt priecīgiem Evaņģēlija sludinātājiem, uzrunas noslēgumā aicināja Svētais tēvs.
