Franciska pontifikāta laikā audzis sieviešu skaits Vatikānā

 Gudruna Sailere - Vatikāns

Ir jāatzīmē, ka Franciska laikā audzis sieviešu skaits, kuras strādā Vatikānā. Dažas no tām ieņem arī ļoti atbildīgus amatus, kas agrāk bija rezervēti tikai vīriešiem un klēra locekļiem. Pavisam Vatikānā šodien strādā 1165 sievietes, bet Franciska pontifikāta sākumā, 2013. gadā, sieviešu skaits bija 846. Šajos 10 gados procentuālais sieviešu sastāvs ir pieaudzis no 19,2% līdz 23,4%.

Vēl lielāks procentuālais pieaugums ir vērojams tieši Romas kūrijā nodarbināto sieviešu vidū. No agrākajiem 19,3% tas ir audzis līdz 26,1%. Tas nozīmē, ka vairāk kā viena no četrām Svētā Krēsla darbiniecēm ir sieviete.

Desmit līmeņu sistēmā, kas tiek izmantots Vatikānā, lielākā Romas kūrijā strādājošo sieviešu daļa daudzus gadus tiek novērtētas ar 6. un 7. profesionālo iemaņu un atalgojuma līmeni. Tātad, sievietes strādā darbu, kas parasti prasa akadēmisko izglītību. 2022. gadā 43% kūrijas darbinieču strādāja saskaņā ar 6. un 7. līmeni.

Vatikānā ir arī dažas sievietes, kuru profesionālais un retributīvais līmenis pārsniedz pat desmito.  Viņas tiek novērtētas saskaņā ar citu sistēmu, kas ir rezervēta vadošajam personālam ar īpaši augstu atbildību.  Šie līmeņi tiek piešķirti vienīgi tām personām, kurus amatā ir nozīmējis pāvests. Tādējādi, piecas pāvesta nominētas sievietes šodien veic sekretāru palīgu un sekretāru pienākumus, strādājot ciešā vienotībā ar dikastēriju prefektiem. Šo sieviešu vidū ir Cilvēka integrālas attīstības dikastērija sekretāre, itāļu reliģiskā māsa Alessandra Smerilli. Līdz šim tas ir augstākais amats, kāds Vatikānā jebkad ir bijis uzticēts sievietei.

Sekretāru palīdžu, jeb apakšsekretāru amata pienākumus Romas kūrijā pilda četras sievietes. Viena no tām ir Vatikāna valsts sekretariātā strādājošā Frančeska Di Džovanni. Viņa drīz atstās šo amatu vecuma ierobežojuma dēļ, proti, sasniedzot 70 dzīves gadus. Divas sievietes strādā par sekretāru palīdzēm Laju, ģimenes un dzīvības diakstērijā un viena Konsakrētās dzīves institūtu dikastērijā.

Sieviešu, kas ir ekspertes kādā konkrētā jomā, nomināciju augstos Romas kūrijas amatos uzsāka pāvests Pāvils VI. Viņa pontifikāta laikā austrālietei Rozmarijai Goldijai tika uzticēts Pontifikālās Laju padomes vicesekretāres amats, kurā viņa kalpoja no 1967. līdz 1976. gadam. 2004. gadā pāvests Jānis Pāvils II Konsakrētās dzīves kongregācijas apakšsekretāres amatā nominēja itāliešu māsu Enriku Rozannu.

Lai arī pagaidām Svētā Krēsla vēsturē vēl nav bijis sieviešu, kurām būtu uzticēts kāda dikastērija prefekta pienākums, tomēr šāda iespēja ir atklāta līdz ar 2022. gadā pāvesta Franciska izdoto Apustulisko Konstitūciju “Praedicate Evangelium”. Tajā noteikts, ka arī laji un sievietes var vadīt dikastēriju, kļūstot par prefektiem. Agrāk par prefektiem tika izvēlēti tikai kardināli un arhibīskapi. Pagājušā gada decembrī Francisks ir apliecinājis, ka drīzumā vēlas nominēt kādu sievieti par dikastērija vadītāju.

Vatikāna valstī augsti atbildīgus amatus Francisks ir uzticējis divām sievietēm. Viena no tām ir Vatikāna muzeju direktore Barbara Jatta, otra Vatikāna valsts gubernatorāta ģenerālsekretāre, māsa Rafaella Petrini. Lai arī Vatikāna muzejus parasti ir vadījuši laji, gubernatorāta vadītāja amatā līdz šim ir kalpojuši tikai bīskapi.

Grāmatā “Atsāksim sapņot” (“Ritorniamo a sognare”) Francisks atklāj, ka viens no viņa izaicinājumiem ir “rast telpu, kurā sievietes varētu uzņēmties līderu lomu tādā veidā, kas ļautu viņām dot ieguldījumu kultūrā un garantētu, lai tās tiktu novērtētas, respektētas un atzītas”. Uzņemot kursu sieviešu labā, Francisks vēlas, lai Roma šai ziņā kļūtu par piemēru visai universālajai Baznīcai.

Pāvests ir nominējis priesteri Huarezu Albino Destro par Porto Alegres, Brazīlijā, palīgbīskapu. Destro ir dzimis 1967. gadā, studējis filozofiju un teoloģiju Kuritibas Svētā Vincenta institūtā un San Paolo Teoloģijas institūtā. 1990. gadā salicis svētsolījumus rogacionistu kongregācijā, 1996. gadā ordināts par priesteri.  Veicis dažādus pienākumus kongregācijas ietvaros un bijis Brazīlijas Bīskapu konferences Konsakrētās dzīves komisijas asesors.

Tekstu publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte