Arhibīskaps Gensvains: Benedikts XVI dzīvoja, mīlot Kungu līdz pat beigām

Intervijā arhibīskaps kavējās atmiņās gan par Benedikta XVI pēdējām dzīves stundām, gan daudzajiem gadiem, kas aizvadīti viņam blakus.

Silvija Kritzenbergere

Tūkstošiem ticīgo pagodināja emeritētā pāvesta piemiņu pie viņa zārka. Lielu daļu savas dzīves jūs pavadījāt ar viņu kopā. Kā pārdzīvojat šo brīdi?

Cilvēciski, izjūtu lielas ciešanas. Ciešu, bet garīgi jūtos ļoti labi, jo zinu, ka pāvests Benedikts šobrīd ir tur, kur gribēja būt.

Kādā garā Benedikts XVI dzīvoja šajās pēdējās dienās? Kādi bija viņa pēdējie vārdi?

Viņa pēdējos vārdus es nedzirdēju pats savām ausīm, bet naktī pirms nāves tos dzirdēja viens no medbrāļiem, kurš dežūrēja pie gultas. Ap pulksten trijiem izskanēja: “Kungs, es tevi mīlu!” Medbrālis man to pastāstīja no rīta, tiklīdz biju ieradies guļamistabā. Tie bijuši pēdējie saprotamie vārdi. Parasti mēs skaitījām Laudes viņa gultas priekšā. Arī tajā rītā teicu Svētajam tēvam: “Darīsim, kā vakar: es lūgšos balsī, bet jūs pievienojieties garīgi”. Patiešām, nebija vairs iespējams, ka viņš lūgtos balsī, tā bija palikusi vārga. Tai brīdī viņš tikai nedaudz pavēra acis, jo bija sapratis teikto un piekrītot, pamāja ar galvu. Ap pulksten 8 viņš sāka elpot aizvien smagāk. Klāt bija divi mediķi – dakteris Poliska un reanimators. Viņi man teica: “Baidāmies, ka tagad nāks brīdis, kurā viņam būs jāizcīna sava pēdējā cīņa zemes virsū”. Es pasaucu “memores” un arī māsu Brigidu, teicu, lai nāk, jo aizgājējs atradās agonijas priekšā. Tai brīdī viņš bija pie apziņas. Es jau iepriekš biju sagatavojis lūgšanas, ko skaita, pavadot mirstošo un mēs visi kopā lūdzāmies apmēram 15 minūtes. Benedikts XVI elpoja aizvien smagāk, redzējām, ka viņam aizvien vairāk nācās cīnīties, lai ievilktu elpu. Tad es paskatījos uz vienu no ārstiem un jautāju: “Vai viņš ir iegājis agonijā?” Atbilde skanēja: “Jā, tā ir sākusies, bet nezinām, cik ilgi turpināsies”.

Kas notika pēc tam?

Mēs bijām klāt, katrs sākām lūgties klusumā un pulksten 9.34 viņš beidza elpot. Tad mēs turpinājām lūgšanas vairs ne par mirstošo, bet par mirušo. Noslēgumā nodziedājām “Alma Redemptoris Mater”. Viņš nomira Ziemassvētku oktāvā, savā vismīļākajā liturģiskajā laikā, sava senā priekšgājēja, svētā Silvestra dienā, kurš bija pāvests imperatora Konstantīna laikā. Viņš bija ievēlēts par pāvestu dienā, kad atceramies vācu tautības pāvestu, svēto Leonu IX no Elzasas, bet nomira romiešu izcelsmes pāvesta – svētā Silvestra dienā. Es visiem teicu: “Tūlīt saukšu pāvestu Francisku, viņam ir jābūt pirmajam, kas uzzina”. Es viņam piezvanīju un viņš sacīja: “Tūlīt nākšu!” Viņš ieradās, es viņu pavadīju uz guļamistabu, kur nomira Benedikts XVI, un visiem lūdzu: “Palieciet!” Pasniedzu pāvestam krēslu, viņš apsēdās pie gultas un lūdzās. Viņš deva savu svētību un atvadījās. Tas notika 2022. gada 31. decembrī.

Kādi vārdi no viņa garīgā testamenta jūs ir aizkustinājuši visvairāk?

Mani ļoti ir aizkustinājis jau pats viņa testaments. Jāatzīstas, ka izvēlēties kādu vārdu ir grūti. Bet šo testamentu viņš uzrakstīja jau 2006. gada 29. augustā – Svētā Jāņa Kristītāja moceklības liturģiskās piemiņas dienā. Tas ir uzrakstīts otrajā pontifikāta gadā ar roku, ļoti salasāmi, maziem, bet salasāmiem burtiem. Vācu valodā teikts: “O-Ton Benedikt”, proti, “šis patiešām ir Benedikts”. Ja man gadītos šāds teksts un es nezinātu autoru, es to atpazītu. Tā iekšienē ir ielikts Benedikta gars. To lasot un pārdomājot, ir redzams, ka tas patiešām ir viņa. Viņš viss ir tajā iekšā, šajās divās lappusēs!

Īsumā, tā ir pateicība Dievam un ģimenei…

Jā. Tā ir pateicība, kā arī iedrošinājums ticīgajiem neļaut sevi novirzīt no ceļa nevienai hipotēzei nedz teoloģijas, nedz filozofijas, nedz arī kādā citā jomā. Galu galā, Baznīca ir tā, kas komunicē, Baznīca, Kristus miesa, kas dzīvo, ir tā, kas nodod ticību visiem un priekš visiem. Dažreiz arī teoloģijā gadās sastapt ļoti apgaismotas teorijas, vai kas tādas šķiet, bet var notikt tā, ka pēc gada, vai diviem, tās jau ir pagājušas. Tas, kas patiesi ved pie atbrīvošanās un noliek kontaktā ar Kungu, ir Katoliskās Baznīcas ticība.

Kāda ir viņa pontifikāta visspēcīgākā vēsts?

Tā spēks ir ietverts moto, ko viņš izvēlējās, kļūstot par Minhenes arhibīskapu un citējot Jāņa trešo vēstuli: “cooperatores veritatis” – “patiesības līdzstrādnieki”. Tas nozīmē, ka patiesība nav kaut kas iedomāts, bet tā ir Persona – tas ir Dieva Dēls. Dievs iemiesojās Jēzū Kristū, Jēzū no Nācaretes, un tā ir viņa vēsts: sekot nevis teorijai par patiesību, bet sekot Kungam. “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” Tā ir viņa vēsts! Tā ir vēsts, kas nav nasta, bet drīzāk palīgs nest visus ikdienas smagumus, un tas dod prieku. Problēmas pastāv, taču, ticība ir stiprāka, ticībai ir jābūt tai, kurai pieder gala vārds.

Pasaule nekad neaizmirsīs 2013. gada 11. februāri, kad viņš paziņoja par savu atkāpšanos. Joprojām ir tādi, kuri apgalvo, ka tā nebija brīva izvēle, vai pat, ka viņš kaut kādā veidā ir gribējis palikt par pāvestu. Ko jūs par to domājat?

Šo jautājumu es pats esmu viņam uzdevis dažādās situācijās, sakot: “Svētais tēvs, tiek meklēta atpakaļ virzība, pamatojoties uz 11. februāra paziņojumu. Tiek meklēta, meklēta, meklēta…”. Benedikts atbildēja: “Tas, kurš netic manis teiktajam par patieso atteikšanās iemeslu, neticēs arī, ja tagad teiktu: “Ticiet man, tā ir!” Tas ir un paliek vienīgais iemesls un to nevajag aizmirst. Man viņš jau iepriekš pastāstīja par šo savu lēmumu un teica: “Man tas jādara”. Esmu bijis viens no pirmajiem, kuri centās viņu atrunāt. Taču, viņš man skaidri atbildēja: “Klausieties, es neprasu jūsu domas, bet izsaku savu lēmumu. Par to esmu lūdzies, izcietis un pieņēmis “coram Deo”. Ir tādi, kuri netic, vai veido teorijas, sakot, ka viņš “ir atstājis vienu daļu, bet saglabājis otru” un tā tālāk. Visi tie, kuri to saka, izstrādā tikai teorijas par vienu, vai otru vārdu un beigās netic Benediktam, tam, ko viņš ir teicis. Tā ir patiesa nostāšanās pret viņu. Protams, katram ir sava griba, sava brīvība un katrs var teikt jēdzīgas, vai mazāk jēdzīgas lietas. Taču, kailā patiesība ir šāda: viņam vairs nebija spēka vadīt Baznīcu, kā viņš to latīņu valodā pateica tajā dienā. Es pavaicāju: “Svētais tēvs, kāpēc latīņu valodā?” Viņš atbildēja: “Tā ir Baznīcas valoda”. Tas, kurš domā, ka atradīs, vai ir aicināts atrast kādu citu iemeslu, kļūdās. Patieso iemeslu pateica viņš pats. Āmen.

Kāds aspekts jūs visvairāk ir iespaidojis, atrodoties blakus Benediktam viņa ilgajā emeritētā pāvesta statusā?

Tie ir gandrīz 10 gadi. Jau kā kardinālam, jau kā profesoram, Benediktam bija lielas dotības. Daži saka, tā bija pazemība. Jā, tas ir tiesa, bet arī spēja, ko varbūt tik labi nebija iespējams saskatīt, proti, spēja pieņemt gadījumus, kad cilvēki nepiekrita viņa teiktajam. Kā profesoram, tas ir normāli: pastāv konfrontācija, izklāsts, “cīņa” starp dažādiem argumentiem. Šajā kontekstā tiek izmantoti arī spēcīgi vārdi, taču, lai nekad neievainotu un ja iespējams, lai neveidotu polemiku. Cita lieta ir tad, kad cilvēks kļūst bīskaps un vēlāk pāvests. Viņš sprediķo un raksta nevis kā privāta persona, bet gan, kā tāds, kurš ir saņēmis mandātu sludināt un būt par ganāmpulka ganu. Pāvests ir pirmais Evaņģēlija liecinieks, Kunga liecinieks. Esam redzējuši, ka viņa vārdi, Pētera pēcteča vārdi, nav bijuši pieņemti. Taču, tas liecina, ka Baznīca ir jāvada ne tikai komandējot, lemjot, bet arī ciešot, un šī ciešanu daļa nebija maza. Kad viņš kļuva “emeritētais”, visa atbildība un viss pontifikāts, viņam, protams, bija beigušies.

Vai viņš domāja, ka dzīvos tik ilgi pēc atteikšanās?

Apmēram pirms trim mēnešiem viņam teicu: “Svētais tēvs, tuvojamies manai desmitajai gadskārtai bīskapa kārtā: 2013. gada Epifānija. 2023. gada Epifānija. Mums vajag atzīmēt”. Taču, tas nozīmē arī 10 gadus kopš viņa atteikšanās. Daži man saka: “Bet, kā tā – viņš atteicās, sakot, ka nav vairs spēku, bet dzīvo vēl desmit gadus?” Un viņš atbildēja: “Jāsaka, ka esmu pirmais, kas brīnās par to, ka Kungs man ir devis vairāk laika. Es domāju, ka, lielākais, tas būs kāds gadiņš, bet Viņš man deva 10! Un 95 gadi ir skaists vecums, bet arī gadiem un vecumam piemīt savs smagums, tai skaitā arī emeritētajam pāvestam”. Vēl viņš teica: “Esmu pieņēmis un centies darīt to, ko biju apsolījis: lūgties, būt klātesošs un visvairāk par visu, pavadīt manu sekotāju ar lūgšanu”. Un tas ir ļoti skaisti. Iesaku arī visiem, kuriem ar to ir problēmas, pārlasīt to, ko teica Benedikts savā pateicības runā pāvestam Franciskam Klementa zālē 65 gadu priesterības sakarā. Pie tam, vienreiz es viņam pavisam ne elegantā veidā, jokojot, teicu: “Svētais tēvs, jūs esat izdarījis rēķinus, aizmirstot pašu galveno”. Viņš atbildēja: “Es neesmu izdarījis nevienu rēķinu. Esmu pieņēmis to, ko man devis Kungs. Viņš man to ir devis un man par to Viņam ir jāpateicas. Tā ir mana pārliecība. Citiem var būt citas idejas, teorijas un pārliecības, bet šī ir manējā”.

Kāda ir bijusi viņa vislielākā mācība jūsu dzīvei un kā visvairāk pietrūks pēc Jozefa Ratcingera aiziešanas?

Vislielākā mācība ir tā, ka rakstītā ticība, teiktā un sludinātā ticība nav tikai kaut kas, ko viņš teica, vai sludināja, bet, ka viņš pēc tās dzīvoja. Man ir atstāts piemērs, ka iemācītā, mācītā citiem un sludinātā ticība ir kļuvusi par ticību, pēc kuras tiek dzīvots. Un tas man, arī šai brīdī, kurā ciešu, un ne tikai man vienam, ir liels garīgais atvieglojums.

Savā testamentā Benedikts raksta: “Ja šajā vēlajā manas dzīves stundā raugos atpakaļ uz gadu desmitiem, ko esmu nostaigājis, vispirms redzu, cik daudz iemeslu man ir, lai pateiktos”. Vai viņš bija laimīgs, sevi īstenojis cilvēks?

Viņš bija cilvēks, kurš ir dziļi pārliecināts par to, ka nekad nevar kļūdīties Kunga mīlestībā, arī ja cilvēciski tiek pieļautas daudzas kļūdas. Un šī pārliecība viņam deva mieru un, var teikt, šo pazemību un arī šo skaidrību. Viņš vienmēr teica: “Ticībai ir jābūt vienkāršai ticībai, nevis vienkāršotai, bet vienkāršai. Jo visas lielās teorijas, visas lielās teoloģijas balstās uz ticības pamata. Un tā ir un paliek vienīgā barība priekš sevis pašiem un arī priekš citiem”.

Paldies, ka bijāt kopā ar mums!

Man ir jābūt tam, kuram jāpateicas par šo uzaicinājumu. Esmu ļoti labprāt atnācis un labi zinu, ka pāvests Benedikts jutās ļoti atbalstīts un, ja varu teikts, mīlēts – mīlēts ar to, ko jūs esat darījuši, un apjozts ar jūsu tuvumu.

Tulkoja Inese Šteinerte