Pētera aplokā. Emeritētā pāvesta pēdējie gadi
Alesandro De Karolis - Vatikāns
Kastelgandolfo. 2013. gada 28. februāris. Pat pulksteņu rādītāji šķiet ir satraukušies lielā uzdevuma priekšā, kas tos sagaida. Tiem būs jārāda laiks ļaužu pūlim un pasaules televīziju pārstāvjiem, kas pulcējušies laukumā pie Apustuliskās pils. Pulksteņiem būs jānosit 20.00 – stunda, kas vedīs pie vēl nepieredzētas ceremonijas. Kad šis laiks iestājas, notiek kulminācija veselai hronikas sērijai, kas ir bijusi piesātināta ar spēcīgu simbolismu. Divi Šveices gvardi salutē viens otru un nostājas pie divām durvju virām, kas pavērtas uz priekšu, tad noskan durvju aizvēršanās troksnis, zibsnī neskaitāmi fotoaparāti, skan nedroši cilvēku komentāri. Arī Vatikāna karogs uz pils centrālās lodžijas knapi plīvo pretim aizvērtiem loga slēģiem.
Tabora kalna apslēptā puse
Rodas iespaids par piedalīšanos gigantiskā, otrādi apgrieztā “extra omnes”. Aizvērtas durvis, kas priekšsludina nevis jauna pontifikāta sākumu, bet tā beigas. Baznīca dzīvo līdzi Ticības gada notikumiem, taču tai laika sprīdī, tais dienās, tieši daudzu Baznīcas locekļu ticība ir satricināta. Kamēr cilvēki vēl atkopjas no šoka, un Baznīca un pasaule gatavojas jaunajam, Benedikts XVI Pāvestu vasaras rezidencē sper pirmo soli pretim savam Tabora kalnam, vēl neizpētītajai Pētera sliekšņa pusei, kā viņš pats to apliecināja pēdējā uzrunā pirms lūgšanas “Kunga eņģelis”:
“Kungs mani aicina “kāpt kalnā”, vēl vairāk, nodoties lūgšanai un meditācijai. Taču tas nenozīmē atstāt Baznīcu, tieši pretēji – ja Dievs man to prasa, tad tieši tāpēc, lai es varētu turpināt tai kalpot ar tādu pašu uzcītību un tādu pašu mīlestību, ar kādu to esmu centies darīt līdz šim, bet savam vecumam un saviem spēkiem piemērotākā veidā” (Kunga eņģelis, 2013. gada 24. februāris).
Brīvs izvēlēties
Spēki. To neapturamā izmelšanās, kas ir tikusi izjusta jau labu laiku iepriekš, viņu veda pie apsvēruma uzņemties žestu, kāds nav pieredzēts tūkstošiem gadu ilgi, un pat tad ir izņēmums. “Atteikšanās,” kā vairākus gadus vēlāk emeritētais pāvests stāsta žurnālistam Peteram Zīvaldam grāmatā “Pēdējās sarunas”, nobriest cor ad cor loquitur (“sarunās no sirds uz sirdi”) ar savu Augstāko Priekšnieku. Tas ir bijis skrupolozs, neatlaidīgs, smags un reizē mierīgs “tu pret tu”. Tam nav bijis nekāda sakara ar ārējo spiedienu, ar “Vatileaks” un skandāliem, ko vesela visa jaunā nīdēju un sazvērniecības “mozaīka” zīmē kopš pirmās paziņojuma par atkāpšanos dienas. “Ja tā būtu,” apgalvo pāvests Benedikts, “iespējams, es nebūtu aizgājis, jo nevajag atstāt lietas, ja tu atrodies spiediena ietekmē”.
Tēvs uz visiem laikiem
Tāpat kā tēvs, kurš paliek nespēcīgs, nepārstāj būt tēvs, arī pāvests, vai bīskaps neatkāpjas no savas “sakramentālās misijas”. Tātad, viņš to nepamet, bet paliek uzticīgs, uzņemoties iet citu ceļu. 2013. gada 27. februāra Vispārējā audiencē Benedikts XVI teica:
“Vienmēr” nozīmē arī “uz visiem laikiem”. Tātad, nav vairs atgriešanās privātā dzīvē. Mans lēmums atteikties no aktīvās kalpošanas šo kalpošanu neatceļ. Es neatgriežos privātā dzīvē, dzīvē, kur pastāv ceļojumi, tikšanās, viesu uzņemšanas, konferences utt. Es nepametu krustu, bet jaunā veidā palieku pie krustā sistā Kunga. Es vairs neesmu Baznīcas vadītāja amatā, bet palieku kalpojot lūgšanās, ja tā var teikt, svētā Pētera aplokā” (Vispārējā audience, 2013. gada 27. februāris).
Visu ietveru lūgšanās
Šie vārdi, kas tika izrunāti pēdējā vispārējā audiencē, sintētiskā veidā izsaka viņa pārdomas pirms atteikšanās un ir prelūdija visam turpmākajam, ko ir iecerējis darīt vīrs, kurš izvēlējās būt nevis par vientuļu salu, bet gan par neredzamu pontifex. Tilts ir tieši lūgšana. “Mater Ecclesiae” – bijušā Vatikāna klauzūras klostera, emeritētā pāvesta vajadzībām piemērotās rezidences klusumā, Benedikta XVI lūgšana vairs nav iespiesta dažos brīvajos darba plāna laukumiņos, bet nu tai ir pavēries plašs jaunās brīvības lauks. Ja vairākkārt viņš bija izteicies, ka pasaule dzīvo tā, it kā Dievs neeksistētu, tad savā privātajā telpā emeritētais pāvests varēja mierīgi un neatlaidīgi par to lūgties. Benedikts XVI bija garīga “klātbūtne” pāvestam Franciskam, kurš kopš 13. marta stājās pirmajās rindās, lai ienestu jaunu sparu un jaunu stilu.
“Es jūtu, ka tagadnē, ko Dievs ir devis, man visi ir jāpavada lūgšanā. Iekļauju tajā katru tikšanos, katru ceļojumu, katru pastorālo vizīti. Visu un visus savācu lūgšanā, lai uzticētu Kungam; jo, izmantojot visu savu gudrību un garīgo inteliģenci, mēs pilnībā apzināmies Viņa gribu un varam izturēties Viņa un Viņa mīlestības cienīgā veidā, nesot augļus ar katru labu darbu.” (Vispārējā audience, 2013. gada 27. februāris).
Brāļi
2013. gada 23. marts. Vēl nav pusdienlaiks, kad balts helikopters planē virs Kastelgandolfo. Vēl tikai dažas minūtes un televīzijas kamera uzņem to, kas vēl nav bijis pieredzēts. Divi smaidīgi pāvesti apskauj viens otru, pārrakstot vēsturi. Tā ir pirmā vairāku citu analoģisku tikšanos virknē, kas sekos nākamajos gados, tikšanās, kuras ir notikušas Svētā Pētera laukumā, vai Vatikāna zālēs, un kuras liecina par īpašo sadzīvošanu slavenā Mikelandželo kupola paēnī. Kopš tā brīža Ziemassvētki, Lieldienas, dzimšanas dienas un īpašas gadskārtas kļūst par brīžiem, kuros Svētās Martas nama iemītnieks iet nelielo distanci, kas šķir no tā cilvēka, kuru vairāk nekā vienā vien gadījumā viņš nosauc par “pašmāju viedo vectēvu”.
Oāze
Paralēli Franciska pontifikāta sākumam, sākas, ja tā var teikt, “emeritētais” Benedikta pontifikāts, kas pārvietojas uz slēptuvi, kuru savai turpmākajai dzīvei ir izvēlējies tās saimnieks. Mediju kuriozitātei tiek atteikti Vatikāna dārzi, kas kļūst par pāvesta Ratcingera netraucētas eksistences klusiem sargiem. Pa reizei draugu vizītes no dažādām pasaules valstīm piešķir dažādību viņa dienu mierīgajam ritējumam, kas sastāv no grāmatu un preses izdevumu lasīšanas, kādas pastaigas, televīzijas ziņu skatīšanās, Mocarta mūzikas noklausīšanās pēc vakariņām. Arī kāda reta fotogrāfija, ko sociālajos tīklos ievieto kāds “Mater Ecclesiae” nama viesis, paver logu uz to “aploku”, kurā gadiem ritot uz priekšu un lēnām novājinoties fiziskajiem spēkiem, noenkurojies paliek Benedikts XVI.
Labestības pasargāts
Viņa balss, nedaudz trauslāka un tai brīdī emocionālāka publiski atkal atskan pēc vairāk nekā trim gadiem kopš pēdējās reizes, kad tā skanēja 2013. gada 28. februārī. Ir atkal 28. datums, taču šoreiz tas ir jūnijs un 2016. gads. Benedikts XVI svinīgi atceras savas priesteriskās ordinācijas 65. gadskārtu. Svinības Vatikāna pils Klementa zālē notiek Franciska un daudzu kardinālu klātbūtnē. Emeritētajam pāvestam tā ir iespēja visspēcīgākajā balsī atkārtot pateicību, kuru, kā varam iedomāties, ne vienreiz vien viņš ir teicis, tiekoties ar savu pēcteci divatā:
“Vislielākais paldies Jums, Svēto tēv! Jūsu labestība, sākot jau kopš pirmā ievēlēšanas brīža mani pārsteidz katrā dzīves brīdī, ko šeit pavadu, un reāli ietiecas manas sirds dziļumos. Vēl vairāk nekā Vatikāna dārzi ar savu skaistumu, Jūsu labestība ir tā vieta, kurā dzīvoju un kurā jūtos pasargāts. Paldies arī par pateicības vārdiem, par visu! Un cerēsim, ka Jūs kopā ar mums visiem varēsiet iet uz priekšu pa šo Dievišķās Žēlsirdības ceļu, rādot Jēzus ceļu, ceļu pie Jēzus, ceļu pie Dieva” (Emeritētā pāvesta Benedikta XVI pateicība, 2016. gada 28. jūnijs).
Dzīvības un mīlestības pasaule
Viņa īsā uzruna, teikta spontānā veidā un stāvot kājās visu priekšā, ir skaļa apcere par Euharistijas vērtību, raugoties uz tās tiešo un garīgo nozīmi. “Tas ir “pateicības” Sakraments par ciešanām, par tām, kuras tika izciestas uz krusta, kuru Jēzus pārveidoja par svētību cilvēcei,” viņš teica. No šī krusta, kuram, pārkāpjot no Pētera sliekšņa uz “aploku”, pazemīgais Vīna dārza strādnieks uzticīgi palika līdzās katru savu aizklātās dzīves dienu, iedvesmoties liek viņa pēdējais tai dienā teiktais novēlējums:
“Visbeidzot, vēlamies pievienoties šim Kunga “paldies”, un tādējādi pa īstam saņemt dzīves jauninājumu, un palīdzēt pasaules pārveidošanā: lai tā būtu nevis nāves, bet dzīvības pasaule; pasaule, kurā mīlestība nāvi uzvarēja” (Emeritētā pāvesta Benedikta XVI pateicība, 2016. gada 28. jūnijs).
