Jozefs Ratcingers (1927-2022) – priesteris, bīskaps, pāvests

Pāvests Benedikts XVI ir dzimis Vācijā 1927. gada 16. aprīlī. No 1946. līdz 1951. gadam studēja filozofiju un teoloģiju. Iesvētīts par priesteri 1951. gada 29. jūnijā. 1953. gadā ieguva doktora grādu teoloģijā. No 1962. līdz 1965. gadam kā “eksperts” sniedza svarīgu ieguldījumu Vatikāna II koncila darbā. 1977. gadā viņš tika nominēts par Minhenes un Freizingas arhibīskapu. Tā paša gada 27. jūnijā Pāvils VI viņam piešķīra kardināla titulu. 1981. gadā Jānis Pāvils II viņu nominēja par Ticības Mācības kongregācijas prefektu un Pontifikālās Bībeles komisijas un Starptautiskās Teoloģiskās komisijas vadītāju. 2005. gada 18. aprīļa rītā viņš kopā ar 115 kardināliem celebrēja Svēto Misi “pro eligendo Romano Pontifice”. Tas notika dažas stundas pirms konklāva, kura laikā viņš tika ievēlēts par pāvestu.

Jozefa Ratcingera dzīves gaitas aizsākās nelielā Bavārijas pilsētciematā Marktlā pie Innas upes. Viņa vecāki ir cēlušies no zemkopjiem, taču tēvs senču nodarbošanos bija nomainījis pret policista amatu.

Kad Jozefam bija divi gadi, ģimene pārbrauca uz dzīvi Austrijā, vēlāk – 1932. gadā atgriezās Vācijas teritorijā un apmetās Alpu pilsētiņā Aušavā. Ratcingera tēvs, kuram svešas bija nacionālsociālisma idejas, 1937. gadā dēlu sūtīja izglītoties Traunštaines klasiskajā ģimnāzijā.

1939. gadā nākamais pāvests kļuva par Mazā semināra audzēkni, tai pašā laikā uzsākot savu “karjeru” Baznīcā. II Pasaules kara gados 16 gadus vecais Jozefs tika iesaukts gaisa drošības spēku jauniešu vienībā. Vienlaicīgi bija iespējams turpināt studijas Maksimiliana ģimnāzijā, Minhenē.

Sasniedzot karā iesaucamo vecumu, Jozefs Ratcingers vispirms dienēja Austrijas leģionā. Šo laiku viņš atceras kā ideoloģisko dresūru. Ratcingeram bija jāpiedalās arī Vērmahta kara apmācībā, taču no tās viņu atbrīvoja sakarā ar veselības problēmām. 1945. gadā, tuvojoties sabiedroto armijai, Jozefs Ratcingers dezertēja no Vērmahta un atgriezās mājās Traunštainē.

Tad, kad viņa dzimtajā ciematā ienāca amerikāņu karaspēks, tā štābs izvietojās Ratcingeru mājās. Jozefā amerikāņi atpazina vācu karavīru, viņu arestēja un ievietoja karagūstekņu nometnē. Taču jau jūnijā Ratcingers atgriezās mājās, bet novembrī no jauna iestājās garīgajā seminārā.

1947. gadā viņš iestājās Georgianumā, Minhenes universitātes Dievišķā Vārda institūtā. 1951. gada 29. jūnijā, svēto Pētera un Pāvila svētkos Jozefs un viņa brālis Georgs saņēma priesterības sakramentu. Viņus iesvētīja Freizingas kardināls Faulhābers.

1959. gada 15. aprīlī Ratcingers kļuva par teoloģijas profesoru Bonnas universitātē. Šai gadā nomira viņa tēvs. No 1962. līdz 1965. gadam Ratcingers piedalījās četrās Vatikāna II koncila sanāksmēs Ķelnes kardināla Jozefa Fringsa padomnieka kārtā.

Tai laikā Jozefa Ratcingera karjerā sākās straujas izmaiņas. 1963. gadā (jāpiebilst, ka šai gadā mūžībā aizgāja Ratcingera māte) viņš tika pārcelts uz Minsteres universitāti, bet 1966. gadā – uz Tībingenas universitāti, kur viņš kļuva par dogmātiskās teoloģijas katedras vadītāju. Par labu Ratcingera nozīmēšanai šai amatā toreiz izteicās liberālteologs Hanss Kings.

1968. gadā, studentu nemieru laikā, Tībingenas teoloģijas augstskolā parādījās marksistisko ideju strāvojumi. Profesors Ratcingers asi nosodīja, kā viņš toreiz pats izteicās – ‘tirānisko ideoloģiju instrumentalizāciju”. 1969. gadā konflikts ar Tībingenas liberālteologiem Ratcingeram lika atgriezties Bavārijā. Šeit viņš uzsāka strādāt Rēgensburgas universitātē, vēlāk kļūstot par dekānu un vicerektoru. Pēc kāda laika viņš tika nozīmēts par galveno visu Vācijas bīskapu padomnieku teoloģijas jautājumos.

1972. gadā Jozefs Ratcingers kopā ar Hansu Ursu fon Baltazaru, Anrī de Libaku un citiem domubiedriem nodibināja katoļu teoloģijas žurnālu Communio, kas bija veltīts teoloģijas un kultūras jautājumiem.

1977. gada 24. martā pāvests Pāvils VI Jozefu Ratcingeru nominēja par Minhenes- Freizingas arhibīskapu. Šo ziņu Ratcingers neuztvēra ar īpašu prieku, jo bija vēlējies nodoties pasniedzēja, nevis arhidiecēzes vadītāja darbam. Taču paklausīgi pieņēma sev uzticētos arhibīskapa pienākumus. Par bīskapa devīzi viņš izvēlējās Evaņģēlija vārdus “Patiesības kalps”.

Savās atmiņās Ratcingers stāsta, ka ar šo devīzi viņš bija vēlējies apvienot savu iepriekšējo pasniedzēja darbu ar jauno bīskapa kalpošanu. Bez tam, patiesības temats bija ieguvis jaunu aktualitāti pasaulē.

Par bīskapu Jozefs Ratcingers tika konsekrēts 1977. gada 28. maijā, bet jau 27. jūnijā pavests Pāvils VI viņu iecēla kardināla kārtā. 1980. gadā pāvests Jānis Pāvils II kardinālu Ratcingeru nozīmēja par Laicīgo lietu padomes vadītāju, nedaudz vēlāk – par Katoliskās izglītības kongregācijas prefektu. Jaunie pienākumi lika atstāt Minhenes universitātes teoloģijas katedru.

1981. gadā kardināls Ratcingers saņēma jaunu pāvesta Jāņa Pāvila II nomināciju. Šoreiz viņam tika uzticēts kļūt par Ticības mācības kongregācijas vadītāju. Lai arī šo amatu Ratcingers sākotnēji negribēja pieņemt, taču nācās piekrist Svētā tēva uzticības apliecinājumam un uzņemties lielo atbildību, kāds Baznīcā ir Ticības mācības kongregācijas prefektam. Šoreiz kardinālam Ratcingeram nācās atstāt arī Minhenes-Freizingas arhibīskapa pienākumus un pavisam pārcelties uz Romu.

Kopš tā laika – 1981. gada Jozefs Ratcingers kļuva arī par pastāvīgu Bīskapu sinožu dalībnieku. 1993. gadā viņam tika piešķirts Romas piepilsētas Velletri bīskapa tituls. 2000. gadā Ratcingers kļuva par Kardinālu kolēģijas dekānu.

2005. gadā kardināli viņu ievēlēja pāvesta amatā, kurā kalpoja līdz 2013. gada 28. februārim. Pēc atkāpšanās Benedikts XVI apmetās dzīvot Mater Ecclesiae klosterī, kas atrodas Vatikāna dārzos. 2022. gada 31. decembra rītā viņš aizgāja mūžībā.