Kardināls Tomko – "dzelzs aizkara" laikmeta apustulis
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Kardināls Re homīlijā norādīja, ka slovāku tautības Baznīcas gans savas dzīves laikā izcēlās ar stipru ticību, autentisku garīgumu, dzīvu sensus Ecclesiae, lielu līdzsvaru savos spriedumos, mieru, veselīgu domāšanu, labestību un smalkjūtību. Kardināls Tomko nodzīvoja garu un ļoti piepildītu dzīvi. Viņš bija Bīskapu sinodes ģenerālsekretārs, kādreizējās Tautu evaņģelizācijas kongregācijas emeritētais prefekts un Starptautisko euharistisko kongresu Pontifikālās komitejas emeritētais prezidents. Viņš bija visvecākais Kardinālu kolēģijas loceklis.
Pāvesta Franciska apustuliskā ceļojuma uz Slovākiju laikā, 2021. gadā, no 12. līdz 15. septembrim, kardināls Tomko piedalījās jauniešu saietā, kas notika Košicē, Lokomotīves stadionā. 2022. gada 30. aprīlī viņš bija Pāvila VI zālē, Vatikānā, kopā ar svētceļniekiem no Slovākijas. Viņa klātbūtne – bēru laikā sacīja pāvests – mums ļauj sajust, ka Baznīca ir ģimene, kas prot novērtēt ilgo mūžu kā dāvanu.
Kā jau minēts, Svētais tēvs ieradās bēru dievkalpojuma beigās, lai nolasītu “Ultima Commendatio” un “Valedictio”, tas ir, atvadu vārdus un lūgšanu, novēlot Kungam aizgājēja dvēseli. Savukārt svētību deva kardināls Re, kurš arī uzsvēra, ka kardināls Tomko bija cilvēks, kas nesavtīgi kalpoja Dievam un savam tuvākajam.
Jozefs, būdams vēl ļoti jauns, iestājās Košices arhidiecēzes seminārā. Otrā Pasaules kara beigās, 1945. gadā, viņš tika nosūtīts uz Romu, lai tur pabeigtu savas studijas. Ņemot vērā to, ka Slovākijā pie varas nāca komunistiskā valdība un tika izveidota Čehoslovākijas sociālistiskā republika, tad jaunietis, pabeidzis studijas, nevarēja atgriezties savā zemē.
1949. gada 12. martā Jozefs Tomko tiek Romā iesvētīts par priesteri. 1979. gadā svētais Jānis Pāvils II viņu konsekrē par bīskapu. Tā kā tikai daži ticīgie varēja saņemt no Čehoslovākijas valdības atļauju braukšanai uz Romu, tad konsekrācijas svinības notika nevis Svētā Pētera bazilikā, kā tas iepriekš bija paredzēts, bet Siksta kapelā, kas ir mazāka. Pēc Svētā tēva gribas dievkalpojums bija īpaši svinīgs, jo tādā veidā pāvests vēlējās apliecināt savu tuvību Slovākijas un visas Baznīcas ticīgajiem, kuri piedzīvoja smagus laikus taipus “dzelzs aizkara”.
1985. gadā bīskaps Jozefs Tomko tika nominēts par Tautu evaņģelizācijas kongregācijas prefektu, un nekavējoties viņam tika piešķirts kardināla tituls. Viņš ar lielu misionāro un apustulisko dedzību veidoja tiešus kontaktus ar tiem, kuri strādāja misiju teritorijās – pastāstīja kardināls Re. Apbraukājot šādas teritorijas un uzstājoties, viņš vienmēr centrālo vietu ierādīja Kristum un bija ļoti atvērts vietējām tautām, kultūrām un tradīcijām.
Pēc bēru dievkalpojuma Romā, kardināla Tomko mirstīgās atliekas ar speciālu Slovākijas valdības piešķirto lidmašīnu tika nogādātas Bratislavā. Tur tās tika novietotas katedrālē, lai ticīgie varētu atdot aizgājējam godu. Pēc tam zārks tiks aizvests uz Košici, kur 16. augustā Svētās Elizabetes katedrālē notiks pēdējā atvadīšanās, vēl viens dievkalpojums un apbedīšana.
Mēneša pēdējā svētdienā kardināls Tomko vairāk nekā 70 gadus veidoja 10 minūšu garu programmu Vatikāna Radio par Baznīcas dzīvi Slovākijā. Tie bija raidījumi, ko cilvēki ļoti mīlēja un klausījās – īpaši tajos garajos gadu desmitos, kad Baznīca Austrumeiropā atradās zem komunisma režīma jūga.
