Meklēt

Kardināls Ranjero Kantalamessa Kardināls Ranjero Kantalamessa 

Dieva Vārds skar mūsu dzīves reālās situācijas

Piektdienas, 11. marta, rītā pāvests un Romas kūrijas darbinieki noklausījās kapucīnu tēva, kardināla Ranjero Kantalamessas Lielā gavēņa laika pirmās pārdomas, kas bija veltītas Dieva Vārda liturģijai. Runāt par Euharistiju pandēmijas un kara laikā nenozīmē novērsties no realitātes, kurā dzīvojam – viņš norādīja.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Runāt par Euharistiju nozīmē paskatīties uz dzīvi no cita – augstāka skatu punkta. Euharistija ir tāda notikuma jeb realitātes klātbūtne vēsturē, kas uz visiem laikiem apgrieza otrādi uzvarētāju un zaudētāju lomas. Kristus pie krusta, būdams upuris, kļuva par uzvarētāju. Euharistija mums sniedz īstu hermeneitisku vēstures atslēgu. Tā ir galvojums, ka Jēzus ir reāli ar mums, mūsu vidū, mūsu pasaulē, pār kuru, kā mums liekas, varam kuru katru brīdi zaudēt kontroli. Kristus mums atkārto un atkārto: “Esiet droši! Es uzvarēju pasauli” (Jņ 16, 33).

Aplūkojis Euharistijas vietu pestīšanas vēsturē, kardināls Kantalamessa paskaidroja, ka runās par Euharistiju Baznīcas dzīvē – tieši kā par sakramentu. Lai iespējami labāk iedziļinātos Euharistijas kā sakramenta un rita būtībā, viņš pievērsīsies Svētās Mises trīs daļām: Vārda liturģijai, euharistiskajai liturģijai un Komūnijai, beigās pievienojot dažas pārdomas par Euharistijas kultu ārpus Svētās Mises. Pāvesta nama sprediķotāja pirmās pārdomas bija veltītas Vārda liturģijai.

Evaņģēlijā ir fragments par Emmausas mācekļiem, kuriem ceļā pievienojas Jēzus (sal. Lk 24, 1 un sek.). Jēzus viņiem skaidro Rakstus, un, klausoties, viņu sirds sāk atvērties, līdz beidzot tie atpazīst Jēzu “pie maizes laušanas”. Pirmā “vārda liturģija” Baznīcas vēsturē bija tieši šī, ko svinēja Jēzus! – norādīja kardināls Kantalamessa. Viņš paskaidroja, ka pirmie kristieši klausījās Rakstu lasījumus ne tik daudz, lai labāk iepazītu Bībeli, bet lai atpazītu to, kurš ir klātesošs pie Maizes laušanas, lai katru reizi izgaismotu kādu īpašo noslēpuma aspektu.

Turpinājumā kardināls norādīja, ka Svētās Mises laikā Bībeles vārdi un momenti tiek ne tikai stāstīti, bet no jauna izdzīvoti. Piemiņa kļūst par realitāti un klātbūtni. Tas, kas notika toreiz, notiek tagad, šodien. Mēs esam ne tikai vārda klausītāji, bet arī “sarunu biedri” un “galvenie varoņi”. Vārds tiek adresēts mums. Tie esam mēs, kuri esam aicināti ieņemt Bībeles personāžu vietu. Piemēram, kādā fragmentā lasām par Mozu, kuru Dievs uzrunā no degoša krūma. Svētās Mises laikā mēs atrodamies īsta degoša krūma priekšā. Klausoties par muitnieku Zaheju, saprotam, ka Jēzus vārdi “Šodien man jāpaliek tavā namā” (Lk 19, 5) un “Šodien šim namam notikusi pestīšana” (19, 9), attiecas uz mums. Tāpat arī vārdi, ko Jēzus saka paralizētajam: “Tavi grēki tev ir piedoti” un “Celies un staigā” (Mk 2, 5.11).

Parastā liturģiskā laika otrajā svētdienā dzirdam Evaņģēlija fragmentu, kurā Jēzus saka cilvēkam, kam ir paralizēta roka: “Izstiep savu roku! Viņš to izstiepa un viņa roka kļuva vesela” (Mk 3, 5). “Mūsu roka nav paralizēta”, sacīja kardināls Ranjero Kantalamessa. “Taču mums visiem – kādam vairāk, kādam mazāk – ir paralizēta dvēsele, ir izkaltusi sirds. Un tam, kurš klausās, Jēzus tanī brīdī saka: «Izstiep savu roku! Izstiep savu sirdi manā priekšā – ar tādu pašu ticību un tik pat zibenīgi kā to izdarīja tas vīrs»”.

Pāvesta nama sprediķotājs atzina, ka Raksti, kas tiek sludināti liturģijas laikā, izraisa tādus rezultātus, ko nevar izskaidrot cilvēciski. Dievišķi iedvesmotiem tekstiem piemīt arī spēja dziedināt – viņš uzsvēra. Priesteriem vajadzētu veltīt vairāk laika homīliju gatavošanai un vairāk lūgties. Ticīgajiem vajadzētu saprast, ka Dieva vārds skar dzīves reālās situācijas un ir vienīgais, kas sniedz atbildes uz dzīves svarīgākajiem jautājumiem.

Sniedzis praktiskas norādes, kā gatavot homīlijas, kardināls Kantalamessa atgādināja par Svētā Gara darbības būtisko lomu Baznīcas dzīvē. “Vārda liturģijā Svētā Gara darbība izpaužas caur garīgo svaidījumu, ko saņēmis gan runātājs, gan klausītājs”, viņš norādīja. Šo svaidījumu mēs saņēmām Kristībā un Iestiprināšanā, un daži to saņēma arī ordinācijas par priesteri vai konsekrācijas par bīskapu brīdī. Tas ir kā neizdzēšams mūsu dvēseles zīmogs. Tomēr tas ir arī kā smaržzāles, kas ieslēgtas traukā. Kamēr trauks netiek saplēsts vai atvērts, to smarža nekur neizplatās. Šeit parādās mūsu līdzdalības loma. Ko nozīmē saplēst alabastra trauku, lai smarža varētu izplatīties (sal. Mk 14, 3)? Trauks jeb vāze ir mūsu cilvēciskā daba, mūsu es, dažreiz mūsu sausais intelektuālisms. To saplēst nozīmē atvērties Dievam un pretoties pasaulei  – paskaidroja kardināls Kantalamessa.

Par laimi, ne viss ir atkarīgs no mūsu askētiskajiem pūliņiem. Šajā ziņā daudz var līdzēt ticība, lūgšana, pazemīgi lūgumi. Gan priesteriem, kuri sludina Vārdu, gan ticīgajiem ir jālūdz, lai Dievs šķīstī viņu sirdi un lūpas. Svaidījums ir vajadzīgs arī tiem, kuri klausās. Evaņģēlists Jānis savai kopienai rakstīja: “Bet jums ir Svētā svaidīšana, un jūs zināt visu… Un jums lai paliek tas svaidījums, ko no Viņa saņēmāt. Un jums nevajag, lai jūs kāds mācītu” (1 Jņ 2, 20.27). Šie vārdi jāsaprot tādā nozīmē, ka ne jau būtu nevajadzīgas nekādas pamācības no ārpuses, bet, ka tikai ar tām vien nepietiek – norādīja kardināls. Īstais mācītājs ir iekšējais mācītājs, un tas ir Kristus, kurš māca ar savu iedvesmu. “Kad trūkst Viņa svaidījuma, tad ārējie vārdi rada tikai nevajadzīgu troksni”, sacīja pāvesta nama sprediķotājs, citējot svētā Augustīna vārdus.

11 marts 2022, 16:04