Lidija Maksimoviča: meitene, kura nespēja ienīst

“Viņš man teica, lai es sludinātu šo patiesību pēc iespējas ilgāk un aicinātu jauniešus, sakot, ka pasaules nākotne ir viņu rokās, lai jaunā paaudze nepieļautu, ka atkārtojas Aušvicas un citu koncentrācijas nometņu traģēdija. Meitene ir mans moto, jo esmu pārliecināta, ka, ja mana sirds būtu naida pilna un es gribētu atriebties, es ciestu daudz vairāk nekā tas, kurš man sagādāja ciešanas. Pirms aizvešanas uz koncentrācijas nometni es kopā ar partizāniem slēpos mežā. Vajadzēja būt klusai, jo, kā bērnam man tika paskaidrots, ka ienaidnieks var mani dzirdēt. Es izdzīvoju pateicoties Dieva apredzībai un dzīvotgribai - saka koncentrācijas šausmas pieredzējusī Lidija Maksimoviča. - Tagad vēsturnieki pētī tā laika dokumentus. Nesen no Aušvicas-Birkenavas muzeja vadības saņēmu ziņu, ka es biju tas bērns, kurš nometnē dzīvojis visilgāk. Šodien pāvestam Franciskam es uzdāvināju savas asistentes veidotu zīmējumu, kurā attēlots brīdis, kad mūsu pirmajā tikšanās reizē viņš noskūpstīja manu roku, kurā redzams nometnes numurs. Viņš bija dziļi aizkustināts, jo skatījās ar tik lielām acīm un mīlīgi smaidīja. Šodien, kad atkal parādīju nometnes numuru, viņš vēlreiz noglāstīja manu roku, un mani pārņēma drebuļi.”