Kardināls Re: Euharistija - Baznīcas sirds un centrs
Silvija Krivteža - Vatikāns
“Jēzus, zinādams, ka ir pienākusi Viņa stunda aiziet no šīs pasaules pie Tēva, iemīlējis savējos, kas bija pasaulē, mīlēja viņus līdz galam” (Jņ 13,1). Evaņģēlista Jāņa vārdi, kurus tikko dzirdējām, iesāk stāstu par mūsu Kunga Jēzus Kristus mācekļu kāju mazgāšanu. Tie norāda uz sevis upurēšanas dāvanu, ko Jēzus mums atstāja atvadu stundā, un ievada lielo diskursu, ko Viņš teica savu ciešanu priekšvakarā. Šīs Euharistijas svinības, jūtu un domu piesātinātas, liek mums izdzīvot to vakaru, kurā Kristus kopā ar apustuļiem Pēdējo vakariņu namā iedibināja Euharistijas un Priesterības sakramentus, un deva mums brālīgas mīlestības bausli, – sprediķī skaidroja kardināls Re.
“Mīlēja viņus līdz galam”. Šie aizkustinošie vārdi izsaka, ka Viņš mīlēja viņus līdz pat nāvei pie krusta, kas notika nākamajā dienā, Lielajā piektdienā. Tie norāda uz Viņa mīlestību līdz galam, līdz mīlestības spēju augstākajai pakāpei. Lielās ceturtdienas vakars mums atgādina, cik ļoti mēs esam mīlēti, un stāsta, ka Dieva Dēls, mīlestībā pret mums, dāvāja nevis kaut ko, bet atdeva sevi – savu Miesu un savas Asinis – tas ir, visu personu, un, ka mūsu pestīšanas labā Viņš pieņēma visnežēlīgāko nāvi, upurējot pats sevi. “Neviens neatņem to no manis, bet es atdodu pats no sevis” (Jņ 10,18).
Kardinālu kolēģijas vadītājs norādīja, ka Euharistijas iedibināšanu var izskaidrot tikai ar to, ka Kristus mūs mīlēja un vēlējās būt kopā ar mums visos laikos, līdz pasaules beigām. Vienīgi Dievs varēja izdomāt tik lielu dāvanu un to īstenot savas bezgalīgās mīlestības spēkā. Baznīca vienmēr apzinās, ka Euharistijas sakraments ir visdārgākā dāvana, ko tā ir saņēmusi. Tā ir dāvana caur kuru Kristus ir kopā ar mums kā gaisma, spēks, barība, un kā atbalsts visās mūsu dienās. Runājot par Euharistiju, Vatikāna II koncils apliecina, ka “Euharistija ir virsotne, uz kuru tiecas Baznīcas darbība, un vienlaikus avots, no kura tā smeļas visu savu spēku” (Sacrosanctum concilium, 10) un ir “visas kristīgās dzīves avots un virsotne” (Lumen gentium, 11). Lietojot vārdus “avots un virsotne”, Vatikāna II koncils apliecina, ka Baznīcas dzīvē un misijā viss sākas no Euharistijas un viss ved uz Euharistiju.
Euharistija ir Baznīcas dzīves centrs un sirds. Tai jābūt arī katra kristieša dzīves centrā un sirdī. Kas tic un pieņem Euharistiju, nekad nejūtas vientuļš savā dzīvē. Viņš zina, ka visu dievnamu pustumsā un klusumā ir Kāds, kurš zina tavu vārdu un tavas dzīves vēsturi. Kāds, kurš tevi mīl, kurš tevi gaida un uzmanīgi klausās. Tabernakula priekšā ikviens var atvērt savu sirdi un saņemt mierinājumu, garīgo spēku un sirdsmieru.
Euharistija ir realitāte, kurai ne tikai jātic, bet arī jāizdzīvo. Kristus mīlestība pret mums mudina mūs sniegt savas mīlestības liecību - atgādināja kardināls Re. Euharistija mūs aicina būt atvērtiem pret citiem, dzīvot brālīgā mīlestībā, piedot un steigties palīdzēt tiem, kuri nonākuši dažādās grūtībās. Tā aicina uz solidaritāti un savstarpējo izpalīdzību, neatmetot nevienu cilvēku; aicina nesavtīgi kalpot nabagiem, cietošiem, atstumtajiem. Tā ir gaisma, kas palīdz atpazīt Kristus vaigu brāļu sejās, īpaši dzīves ievainoto brāļu sejās.
Šovakar mēs svinam arī Priesterības sakramenta iedibināšanu, – teica kardināls Džovanni Battista Re. Kristus, patiesais priesteris, apustuļiem pavēlēja: “Dariet to – Euharistijas sakramentu – manai piemiņai”. Un trīs dienas vēlāk, savas augšāmcelšanās vakarā, tiem teica: “Saņemiet Svēto Garu. Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti” (Jņ 20, 23). Tādā veidā Kristus deva apustuļiem priesterības spēku, lai Euharistija un Izlīgšanas sakraments būtu Baznīcas atjaunotnes neizsīkstošais avots. Viņš dāvāja cilvēcei vislielāko dāvanu.
Kardināls atzina, ka iepriekšējo gadu Lielajās ceturtdienās pēc Coena Domini svētās Mises ticīgie palika klusā lūgšanā Vissvētākā Sakramenta priekšā. Nakts garumā notika adorācija un dažādas lūgšanu iniciatīvas. Covid-19 pandēmija un saslimšanas risks diemžēl šogad neļauj to darīt, kā tas notika arī pagājušajā gadā. Atgriežoties savās mājās, ar pateicības pilnām domām un sirdīm turpināsim slavēt Jēzu Kristu, kurš vēlējās palikt mūsu vidū zem maizes un vīna zīmēm.
Turpinot uzrunu, kardināls Re skaidroja, ka no Jēzus, kurš savā miesā un dvēselē izcieta sāpes un vientulību, mēs gribam smelties spēku, kas šodien mums ir vajadzīgs vairāk nekā jebkad agrāk, lai stātos pretī pandēmijas radītajam lielajam izaicinājumam, kas katru dienu atņem tūkstošiem dzīvību visā pasaulē. Mēs esam pieredzējuši, kā maziņš vīruss var nospiest uz ceļiem visu pasauli. Lai novērstu šo dramatisko situāciju, mums ir jāizmanto visi cilvēciskie līdzekļi, kurus zinātne nodod mūsu rīcībā, bet ir vajadzīgs vēl viens svarīgs solis: mums vajag pacelt uz debesīm kopīgas lūgšanas saucienu, lūdzot, lai Dieva roka sniedz palīdzību un izbeidz šo traģisko situāciju, kurai ir satraucošas sekas veselības, nodarbinātības, ekonomikas un izglītības jomā, un traucē veidot attiecības ar cilvēkiem. Kā māca Kristus, mums vajag iet un spēcīgi klauvēt pie Dieva, Visvarenā Tēva, durvīm (sal. Mt 7,7-8).
Vakars, kurā atklājās vislielākā mīlestība un draudzība pret mums, ir arī nodevības vakars. Pēdējo vakariņu namā pie tā paša galda satiekas Dieva mīlestība un cilvēka nodevība. Svētais Pāvils par to runā Mises otrajā lasījumā: “Tajā naktī, kad Viņš tika nodots”. Stāstam par Kristus bezgalīgo mīlestību, kurš mūs “mīlēja līdz galam”, ir cilvēku negodīguma un nodevības rūgtums.
Lielā ceturtdiena ir aicinājums apzināties savu grēku smagumu; tas ir aicinājums ieviest kārtību savā dzīvē un nostāties uz nožēlas un atgriešanās ceļa, lai saņemtu Dieva piedošanas žēlastību. Euharistijā Dievs ir tik tuvu, ka mēs nekad nedrīkstam justies pamesti, jo Viņš vienmēr mūs meklē, mīl un mudina caur grēku nožēlu un Izlīgšanas sakramentu saņemt Viņa piedošanas prieku un uzsākt garīgās atjaunošanās ceļu, atverot sirdi Dievam un visiem mūsu brāļiem un māsām.
