Juris Soikans un Vatikāna Radio

Astra Šmite – Latvijas Nacionālā bibliotēka

Izmantojot Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atrodamos avotus un Ludzas galvenajā bibliotēkā glabāto Jura Soikana pirmā Itālijas brauciena albumu-dienasgrāmatu[1], vēlos pastāstīt par to, kā mākslinieka rakstos atspoguļojas Vatikāna radio latviešu redakcijas darbs pagājušā gadsimtā.

Vispirms neliela atkāpe, lai īsumā ieskicētu Jura Soikana biogrāfiju. Viņš ir dzimis 1920. gada 12. aprīlī Ludzā. Trīs gadus studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, bet kara laikā, 1943. gadā, iesaukts Latviešu leģionā. Kara izskaņā viņš nonāca Vācijā, kur palika bēgļa statusā un tā arī nepieņēma Vācijas pavalstniecību. Mūža nogalē, 1990. gadā viņš atgriezās dzimtenē. Par to izteiksmīgi rakstījis Jānis Liepiņš grāmatā[2] Pretviļņi un bedres: “Soikans bija pirmais no trimdas, kas Latvijā uzsāka sistemātisku darbu augstskolās. Viņa plašā izstāde Valsts Mākslas muzejā bija pirmā trimdā skolota mākslinieka tik ietekmīga emigrācijā radītu vērtību atklājēja. Kad vairumam bija bail uz Latviju vērties, Soikans ieradās bez vīzas ar veco Latvijas pasi vien, un prata tikt no kuģa krastā, prata šejienes studentiem parādīt bagātības, kādu padomju iekārtai nebija un nevarēja būt.”

Jura Soikana pirmais Romas un Itālijas apmeklējums notika pateicoties tam, ka mākslinieka darbi bija izvēlēti 1950/51. Svētā gada sakrālās mākslas izstādei Romā (Esposizione internazionale di arte sacra MCM — MCML)  –  tās bija Jura Soikana grafikas: Lūgšana un Rožukronis. Pēc izstādes, 1951. gadā pāvests apbalvoja Juri Soikanu ar stipendiju. Soikans par to rakstījis: “Man uzsmaidīja laime. Varētu teikt, ka Lūgšana un Rožukronis, darbi ar kuriem iekļuvu vispasaules Sakrālās mākslas izstādē 1949. gadā Vatikānā, bija vērsuši uz sevi zināmu uzmanību un izraisot necerēti labvēlīgu mana likteņa pagriezienu, pavērdami ceļu mākslas studijām Itālijā, pašsaprotamā kārtā lika arī man pašam ieskanēties gavilēs, kādas pazīst tikai laimīgie stipendiāti!”[3]

Soikana mākslinieka dzīvē un daiļradē jo īpaši pirmajam ceļojumam uz Itāliju bija milzīga nozīme. Pagājušā gadsimta 50-tos gados bēgļa statuss Vācijā radīja nebeidzamus ierobežojumus mākslinieka ikdienas un radošajā dzīvē. Bēgļiem bija ārkārtīgi apgrūtinātas ceļošanas iespējas. Tāpēc brauciens 1952. gada pavasarī māksliniekam viņa paša vārdiem sakot bija “garīgā piedzimšana”.

Pirmo Itālijas ceļojumu Juris Soikans apraksta pašrocīgi gatavotajā albumā-dienasgrāmatā. Tajā viņš stāsta par Romā iepazītajiem latviešiem, to vidū arī tēvu Staņislavu Kučinski, kuru mākslinieks savā dienasgrāmatā dēvē par pāteru. Būdams mākslinieks, Soikans tik labi vārdos portretējis tēvu Kučinski, ka viņš nostājas mūsu acu priekšā kā dzīvs: “Pirmais, kas paliek atmiņā, ir viņa acis. Tik lielas, zilas, tīras un nevainīgas acis pieaugušam cilvēkam var redzēt tikai gleznās, pareizāk sakot, svētbildēs. Viņš ir ļoti laipns, uz gadiem 40 un atstāj samērā tēvišķu iespaidu”. Soikans lūdzis, lai Kučinskis pastāsta par Vatikāna radio un dzirdēto pierakstījis “Pāters laipni izstāstīja, ka IRV [Informazione Radio Vaticana] raida 26 dažādās valodās. Latviešu valodā raidījumi sākās jau pirms trīs gadiem. Pusotra gada tos vadīja prāvests Bečs. Viņš aizbrauca un pēc tam tos pārņēma pāters Kučinskis. Latviešu raidījumi notiek divas reizes nedēļā: pirmdienās un piektdienās no plkst. 18.45 – 19.00. Līdz šim darbojās vecā un samērā vājā 10 kW Markoni raidstacija, bet pašreiz tiek uzstādīta jauna un ļoti spēcīga raidstacija, ko uz pāvesta Pija XII priesterības jubileju viņam uzdāvināja Holandes katoļi. Raidījumos katrai tautai sava programma, izņemot ziņas. Tās tiek nolasītas ne tikai Eiropas lielajās valodās, bet pat indiešu, abesīniešu, arābu un daudzās citās. Latviešu raidījumos ārpus kārtējās programmas vairākkārt runājis monsinjors Čamanis, dziedājuši R. Briedis, V. Čivzelis, bet valsts svētku gadījumā notiek tai dienai attiecīga programma, noraidot Dievs svētī Latviju, attiecīga satura runas utt.”[4]

Tā kā laika trūkuma dēļ Soikans nav varējis pats runāt Vatikāna radio raidījumā, tad apsolījis sagatavot 10-15 minūšu garu referātu par tematu, kas skartu mākslu un reliģiju. Tā tapa “Pārdomas par sakrālo mākslu pēc Itālijas ceļojuma”[5]. Soikana pārdomas par kristīgās un pagānu mākslas galvenām atšķirībām un kopējo pēc Laterāna muzeja apskates tēvs Kučinskis nolasīja Vatikāna radio raidījumā 1952. gada 30. jūnijā.

Tajās Soikans rakstījis: “Katra atsevišķa indivīda garīgā augšana un attīstība, viņa tiekšanās pēc sevis piepildīšanas, pēc Dieva pārdzīvojuma nav šķirama no tās tautas mentalitātes, pasaules skatījuma un viņas būtiskā dzīves ritma, no kuras viņš nāk, ar kuru viņu saista garīgās un asins radniecība.”

Savās pārdomās mākslinieks  salīdzinājis pagāniskās  un kristīgās reliģiskās izjūtas un to izpausmi mākslā. Viņš uzskatījis, ka “kristīgās sakrālās mākslas uzdevums nav šausmināt cilvēku, bet rādīt ceļu, kas nebeidzas pat pēc nāves”. Pēc viņa domām tieši ar to atšķiras pagānu reliģiskā māksla no kristīgās. Mākslinieks rakstījis, ka Dievmātes apgarotais attēlojums, “ainas no Kristus ciešanām, Viņa augšāmcelšanās un svēto dzīves stāstiem savā reliģiskā pārdzīvojumā un augstvērtīgā mākslinieciskā traktējumā ir neaizmirstams garīgs pārdzīvojums pat nekristietim.” Soikans uzsvēris, ka svētbildes, kuras nav retums ticīga cilvēka mājās, nenozīmē šo gleznojumu pielūgšanu, jo dziļā reliģiskā pārdzīvojumā radītie mākslas darbi palīdz gremdēties lūgšanā: “Pie tām, kaut uz dažiem mirkļiem dienā, apstājoties mūsu acīm, radīsim sev mieru. Viņu garīgais noskaņojums, brīnišķīga iekšēja skaidrība un tīrība, ir kā labas audzinātājas, kas mūžīgi atgādina par Dieva lielo žēlastību, rāda ceļu, pa kuru ejot, cilvēks nekad neaizies mūžīgā pazušanā, un dod spēku, izturību un ticību dzīvei. Tā arī ir kristīgās sakrālās mākslas lielā nozīme un viņas jēga”.  Soikanu nodarbinājis arī jautājums, ko sakrālajai mākslai devuši latviešu mākslinieki un viņš bijis skarbs savā vērtējumā, atzīstot, ka tikai nedaudzi darbi uzrāda tās kvalitātes, kādas redzamas itāliešu, franču, vācu, krievu un citu Eiropas kristīgo tautu mākslinieku darbos. Viņa skatījumā tieši Latgales krucifiksi “šie īpatnie Latgales pakalnu un ceļu greznumi – Dievmātes un Kristus attēlojumi pie krusta – ir vienīgie latviešu sakrālās mākslas paraugi, kas spēj uzrādīt tradīcijas…”

Soikana cerību un ticības kredo nepārprotami izskan raksta beidzamā rindkopā: “Un mēs ticam, ka atgriežoties Latvijā, pie mūsu dievnamu atjaunošanas, daudz pārcietušais latviešu mākslinieks spēs dziļāk un patiesāk just, spēs greznot baznīcas un dot darbus, kas nebūs tikai liela ilustrācija kādam Bībeles stāstam, bet patiess Dieva atklāsmes pārdzīvojums, kas nebūs tikai altāra nepieciešamais dekorējums, bet dziļš un svēts brīdis katram, kas pacels pret to savas acis.”

Pirmais Romas brauciens māksliniekam deva iespēju tikties ar pāvestu Piju XII. Soikans apraksta tikšanos dziļi izjusti. Viņš stāsta, kā viņam ierādīta vieta ložā pa kreisi no paša pāvesta troņa, kas nozīmēja, ka viņš būs viens no izredzētajiem, kam dota retā iespēja kaut nepilnu minūti runāt ar pāvestu personīgi. Viņam licies, ka laiks stāv uz vietas, viņš mēģinājis pārdomāt, ko teikt pāvestam, bet jo vairāk gribējis koncentrēties, jo domas dīvainā kārtā aizklīdušas pie citām lietām. Beidzot pāvests ienests zālē. Pēc svētā tēva uzrunas vairākās valodās, viņš devies uz sarunām ložās līdzās pāvesta sēdeklim. Soikans raksta, ka viņam no saviļņojuma sirds saskrējusi kaklā un: “Tad pienāca arī mana kārta. Nometos ceļos un savā rokā turēdams pāvesta pasniegto uzkrītoši smalku un trauslu roku, skūpstīju gredzenu. Es sasveicinājos vācu valodā un teicu, ka esmu latvietis. Pāvests atbildēja arī vācu valodā: “Zinu, zinu Latviju. Viņai tagad iet grūti”. Visu laiku meklētie vārdi, ko es teikšu pāvestam, tagad nāca paši no sevis. Man ieskrēja acīs asaras un es lūdzu: “Svētais tēv, lūdziet Dievu par mūsu valsti un nabaga izmocīto latviešu tautu”. “Mēs to darām un darīsim arī uz priekšu.” Pēc šiem vārdiem pāvests atkal sniedza man roku, es nometies ceļos atkal skūpstīju gredzenu un man kļuva tik priecīgi un viegli, jo zināju, ka neko labāku es lūgt nevarēju.”[6]

Juris Soikans pabija Romā un Itālijā vēl vairākkārt. Šo braucienu laikā viņš divas reizes ir atsaucies ilggadējai Vatikāna radio līdzstrādniecei Martai Rasupei un ņēmis dalību radio raidījumos. Raidījumu saturs laimīgā kārtā ir saglabājies un tagad pārrakstīts tvartos[7], glabājas Nacionālās bibliotēkas audiovizuālajā lasītavā. Soikans runājis Vatikāna radio raidījumos uz Latviju divas reizes  – 1966. un 1968. gadā. Marta Rasupe stādīja viņu priekšā kā ģenerāļa Goppera fonda laureātu un lūdza pastāstīt par saviem iespaidiem Romā. Tā kā ir iespēja paklausīties abu runātāju balsīs, tad atvados un dodu vārdu Martai Rasupei un Jurim Soikanam. 

[1] Juris Soikans. Via Parenzo. Veltīts Dr. Martai Rasupei. Dienas grāmata pāvesta Pius XII stipendijas laikā Itālijā. 8. marts-3. maijs 1952.

[2] Liepiņš Jānis. Pretviļņi un bedres. Stokholma : Apgāds Memento, 2000. 94. lpp.

[3] LU AB MB. VIA PARENZO 8. Pateicībā veltīts Dr. M.Rasupei. Itālijas dienasgrāmata 18.3.1952-13.5.1952. RK11038 Nr.390

[4] Skat. 1. atsauci

[5] Raksts publicēts: Katoļu kalendārs 1953. gadam. [Zviedrija] : Trīs Rozes, 1952. 65.-68. lpp.

[6] Skat. 1. atsauci

[7] Martas Rasupes intervijas Vatikāna radio raidījumos [skaņu ieraksts]. [B.v. : b.i., 19--]. 1 CD (72:36)