Vatikāns: iznākusi jauna Katehēzes rokasgrāmata

25. jūnijā tika publicēts Pontifikālās Jaunās evaņģelizācijas veicināšanas padomes izstrādātais jaunais Katehēzes direktorijs jeb rokasgrāmata. Pāvests to bija apstiprinājis jau šī gada 23. martā, Svētā Turibio de Mogroveho liturģiskās piemiņas dienā. Šis 16. gadsimta bīskaps deva lielu impulsu evaņģelizācijai un katehēzei.

Jānis Evertovskis - Vatikāns

Jaunais dokuments ir 300 lappušu garš. Tas sastāv no 3 daļām un 12 nodaļām. Direktorijs raksturojas ar to, ka tajā satikšanās kultūras gaismā tiek īpaši izcelta ciešā saikne starp evaņģelizāciju un katehēzi, starp pirmo Evaņģēlija pasludināšanu un nobriešanu ticībā. Šī iezīme – kā to dokumenta prezentācijas laikā skaidroja minētās padomes prezidents, arhibīskaps Rino Fizikella – ir jo sevišķi nepieciešama šodien, kad Baznīca atrodas divu izaicinājumu priekšā. Runa ir par digitālo kultūru un kultūras globalizāciju.

Dokumentā tiek atgādināts, ka katrs kristītais ir māceklis misionārs, un ka ir steidzami neatlaidīgi un atbildīgi jārīkojas, lai atrastu jaunus izteiksmes veidus, caur kuriem nodot tālāk ticību. Kristietim ir jāņem vērā trīs pamatprincipi: tā ir liecības sniegšana, tāpēc ka “Baznīca aug nevis prozelītisma rezultātā, bet gan savas pievilcības dēļ”, tā ir žēlsirdība, jo tikai tad katehēze būs īsta katehēze un ticības vēsts ticama, un tas ir dialogs – brīvs un neviltots dialogs, kur nekas netiek uzspiests, bet, izejot no mīlestības, tiek veicināts miers. Tādā veidā katehēze palīdzēs kristiešiem piešķirt savai dzīvei pilnīgu jēgu.

Rokasgrāmatas pirmajā daļā “Katehēze Baznīcas evaņģelizācijas misijā” tās autori īpaši kavējas pie katehētu formācijas jautājuma. Lai viņi būtu ticami ticības liecinieki, viņiem, “pirms nekā veikt katehēta darbu, ir jābūt katehētiem”, un, tātad, jāstrādā nesavtīgi, viņu darbiem ir jāsaskan ar vārdiem, jāvadās saskaņā ar misionāro garīgumu, lai tādējādi izvairītos no “neauglīgiem pastorālajiem pūliņiem” un no individuālisma.

Skolotājiem, pedagogiem, katehētiem jāizturas pret otru cilvēku pazemīgi un jārespektē viņa brīvība. Vienlaikus viņiem ir jānodrošina nepilngadīgo un citu neaizsargāto personu maksimāla aizsardzība. Katehēti ir aicināti ieturēt “kopības stilu” un parādīt radošumu dažādu instrumentu izmantošanā.

Rokasgrāmatas otrajā daļā “Katehēzes process” tiek skaidri izcelta ģimenes loma. Ģimene ir evaņģelizācijas subjekts un dabiskā vide, kurā vienkārši un spontāni tiek izdzīvota ticība. Tā sniedz kristīgo audzināšanu vairāk ar dzīves liecību nekā vārdiem. Baznīca ir aicināta dāvāt cerību, ar izpratni palīdzot ģimenēm, kurās nav sakārtotas laulības lietas, kuras atrodas mūsdienu sabiedrībai raksturīgajos jaunajos apstākļos. Katehēzi jāpielāgo dažādām vecuma grupām – bērniem, jauniešiem, pieaugušajiem, vecajiem ļaudīm. Katram cilvēkam jājūtas sirsnīgi pieņemtam kristīgajā kopienā. Iekļaušana, pieņemšana un rūpes ir katehēzes trīs atslēgas vārdi arī attiecībā uz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, migrantiem, ieslodzītajiem un nabagiem.

Dokumentā trešajā daļā “Katehēze partikulārajās Baznīcās” spilgti parādās draudžu, asociāciju, ekleziālo kustību un katoļu skolu loma. Viens no paragrāfiem tiek veltīts reliģijas mācībai, uzsverot, ka, lai gan tā atšķiras no katehēzes, tomēr to papildina. Reliģijas mācībai ir raksturīgi divi aspekti – attiecības ar citām matērijām un prasme pārvērst zināšanas dzīves gudrībā. “Reliģiskais faktors ir eksistenciāla dimensija, ko nedrīkst atstāt novārtā”, lasām Direktorijā. Tādēļ “vecākiem un skolēniem ir tiesības” saņemt vispusīgu formāciju, kurā būtu ietverta arī reliģijas mācība. Svarīgi, lai tas vienmēr notiktu caur atklātu un cieņas pilnu dialogu.

Runājot par katehēzi, dokumentā liela uzmanība tiek veltīta ekumenismam un dialogam ar ebrejiem un musulmaņiem. Bez tam, tiek uzsvērts, ka, jebkurā gadījumā, katehēzei jāpadziļina un jāstiprina pašu ticīgo identitātes apziņu, lai tādējādi viņos padziļinātos misionārais gars un viņi sniegtu citiem liecību un veidotu dialogu.

Direktorijā tiek aplūkotas digitālās kultūras gaišās un tumšās puses. Tā šodien tiek uztverta kā kaut kas pavisam “dabisks”, ka pat globālā līmenī izmaina izteiksmes veidus un vērtību hierarhiju. Pilna ar pozitīvo, digitālā pasaule vienlaikus var raisīt vientulību, manipulācijas, vardarbību, ķiberhuligānismu, aizspriedumus un naidu. Tajā vajadzētu atrasties vieta Evaņģēlija vērtību lieciniekiem – norādīts dokumentā. Katehētu uzdevums – mācīt pareizi izmantot digitālās tehnoloģijas, palīdzēt jauniešiem iemācīties pieiet kritiski iegūtajai informācijai, jo, citādi, virtuālā pasaule var atstāt nopietnas sekas attiecībā uz viņu pašapziņas veidošanos.

Dokumentā tiek pievērsta uzmanība arī zinātnei un tehnikai. Tās kalpo cilvēkam, lai uzlabotu viņa dzīves apstākļus. Tādēļ ir jātiek galā ar šķietamajiem konfliktiem starp zinātni un ticību, un jānovērtē kristīgo zinātnieku sniegtā liecībā. Tie atklāj, ka zinātne un ticība ir savstarpēji harmoniski saistītas. Runājot par bioētiku, tiek atgādināts, ka “ne viss, kas ir iespējams tehniski, ir morāli pieņemams”. Katehētiem bioētikas laukā ir jāsaņem īpaša formācija, kas izriet no cilvēka dzīvības sakralitātes un neaizskaramības principa un ir pretstatā nāves kultūrai. Šajā kontekstā Direktorijā tiek nosodīts nāves sods kā “necilvēcīgs mērs, kas pazemo personas cieņu”.

Citu dokumentā aplūkoto jautājumu starpā jāmin aicinājumu uz dziļu ekoloģisko atgriešanos, katoļticīgo aktīvu iesaistīšanos sabiedrībā, kā arī jautājumu par strādājošo tiesību aizsardzību. Visbeidzot, dokuments pievēršas arī vietējiem katehismiem, kam jābūt Svētā Krēsla un vietējo Bīskapu konferenču apstiprinātiem.

26 jūnijs 2020, 19:21