Kas šogad ir sagatavojis Krustaceļa pārdomas? Un ko mēs tajās dzirdēsim?
Silvija Krivteža – Vatikāns
Pārdomu autori ir daži ieslodzītie; noslepkavotās meitas vecāki; notiesātā dēla māte; vīrieša, kam piespriests mūža ieslodzījums, meita; cietuma pedagoģe; katehēte; konsekrēta persona-brīvprātīgais; tiesnesis; probācijas dienesta pārstāvis, kā arī pirms vairākiem gadiem netaisnīgi notiesāts un vēlāk pilnībā attaisnotais cietuma kapelāns.
Krustaceļa ievadā uzsvērts, ka Kristus pavadīšana Viņa krusta ceļā kopā ar cilvēkiem, kuri mīt ieslodzījuma vietā, ir iespēja uzlūkot neparasto cīņu starp Dzīvību un Nāvi, vienlaikus atklājot, ka pasaulē labā pavedieni neizbēgami krustojas ar ļaunā pavedieniem. Tajā pašā laikā tā ir zīme, ka arī cietumu tumsā var atskanēt cerības pilns vēstījums: "Dievam nekas nav neiespējams."
Ja kādam tiek pasniegta roka, tad cilvēks, kurš bija spējīgs uz visbriesmīgāko noziegumu, var kļūt par visnegaidītākā notikuma – Kristus augšāmcelšanās noslēpuma dalībnieku. Tādējādi Krustaceļš (Via crucis) kļūst par Gaismas ceļu (Via lucis).
Teksti, kurus apkopoja Padujas cietuma kapelāns Marko Pozza un brīvprātīgā palīdze Tatjana Mario, ir uzrakstīti pirmajā personā, taču tika nolemts autoru vārdus neatklāt: tie, kuri rakstīja šīs meditācijas, vēlējās dot balsi visiem tiem, kuri šai pasaulē piedzīvo līdzīgas situācijas. Lielās piektdienas vakarā, cietumu klusumā, vienas personas balss kļūs par daudzu cilvēku balsīm.
Pārdomājot Krustaceļa pirmo staciju – «Jēzus tiek notiesāts uz nāvi» – vīrietis, kuram atņemta brīvība līdz dzīves beigām, norāda, ka tiesas zālēs, televīzijas kanālos un laikrakstos bieži skan sauciens: «Sit viņu krustā!». "Šo saucienu es dzirdēju arī attiecībā uz sevi. Es vairāk līdzinos Barabam nevis Kristum, tomēr vislielākais sods slēpjas manā sirdsapziņā: naktī atverot acis, es izmisīgi meklēju gaismu, kas apgaismotu manu dzīvi," – skaidro ieslodzītais, kuram, kā pats atzīst, ir kauns par savu pagātni, par izdarīto ļaunumu. "Es jūtos kā Baraba, Pēteris un Jūda vienā personā. Pagātne ir kaut kas tāds, pret ko jūtu pretīgumu, kaut arī zinu, ka tā ir mana dzīve", viņš saka. Padujas cietuma iemītnieks saka, ka, lai arī tas izklausās "dīvaini", bet cietums bija viņa glābiņš. "Kristus, kas notiesāts tāpat kā es, nāk, lai būtu man tuvāk un dāvātu man jaunu dzīvi."
Pārdomas par Krustaceļa otro staciju «Jēzus ņem savu krustu» ir sagatavojuši vecāki, kuriem brutāli atņemta meita. Viņi jautā: "Kāpēc šis ļaunums skar tieši mūs?" Laiks nav mazinājis viņu krusta smagumu. Viņi apzinās, ka ir "nolemti ciešanām līdz dzīves galam." Viņi ir "visbriesmīgāko sāpju" upuri. Sāpes par sava bērna nāvi ir neaprakstāmas. "Grūti to paskaidrot, taču brīdī, kad šķiet, ka mūs sāk pārņemt izmisums, Kungs dažādos veidos nāk mums pretī, dāvājot žēlastību mīlēt vienam otru kā dzīvesbiedriem, atbalstīt citam citu, kaut arī ar grūtībām." Nogalinātās meitas vecāki dalās pieredzē, sakot, ka Dieva mīlestība ir spējīga "atjaunot dzīvi".
Kāds ieslodzītais, rakstot pārdomas Krustaceļa trešajai stacijai «Jēzus pirmo reizi pakrīt zem krusta», atzīst, ka viņš ir "tā ļaundara mūsdienu versija", kas, nožēlodams grēkus, teica: «Jēzu, atceries mani!». "Es viņu iedomājos kā tādu, kurš varbūt ne tik ļoti nožēlo, bet skaidri apzinās, ka atrodas uz nepareizā ceļa." No bērnības lēnām audzis ļaunums, kas viņu noveda līdz slepkavībai. "Tas, ka es neticēju, ka pasaulē ir arī labais, bija mans pirmais kritiens, bet otrais – slepkavība – bija pirmā kritiena sekas. Sirdī es jau sen biju miris", atzīst Padujas cietuma iemītnieks.
Kāda notiesātā jauna cilvēka māte, komentējot Krustaceļa ceturto staciju, kurā Jēzus satiek savu Māti, atzīst, ka nekad nav piedzīvojusi kārdinājumu atstāt savu dēlu vienu, neskatoties uz viņa vainu, lai gan diena, kad viņš tika arestēts, pilnībā izmainīja arī visas ģimenes dzīvi, kura "devās uz cietumu kopā ar viņu". Sieviete uzticēja savu dēlu Dieva Mātei, apzinoties, ka arī Marija cieta tādas pašas sāpes, pavadot savu Dēlu ceļā uz Golgātu. "Arī es gribu rīkoties tāpat. Es lūdzu Dieva žēlsirdību, lai mans dēls pēc soda izciešanas atgrieztos dzīvē. Es nemitīgi lūdzos par viņu, lai viņš spētu mainīties un kļūt par cilvēku, kas ir spējīgs no jauna mīlēt sevi un citus", cerību pauž notiesātā dēla māte.
Kāds cits ieslodzītais, rakstot pārdomas par Kirēnes Sīmani, kurš Jēzum palīdzēja nest krustu, norāda, ka dzīves krusts aiz cietuma mūriem ir īpaši smags. Tomēr arī tur ir daudz labu kirēniešu. Tie ir brīvprātīgie, kuri steidzas palīdzēt nest krustu, atbalstot un uzmundrinot. Tie ir cilvēki, kuri seko savas sirdsapziņas balsij. "Es cietumā bieži sapņoju, ka kādu dienu man atkal uzticēsies kā cilvēkam. Arī es vēlos kļūt kādam par kirēnieti", tā par savu sapni saka viens no Padujas cietuma iemītniekiem.
Krustaceļa sestā stacija – «Veronika noslauka Kunga Jēzu seju» – ticības mācības skolotājai, kura katehizē cietuma iemītniekus, ir kļuvusi par iespēju aicināt sabiedrību sadzirdēt "izmisušo cilvēku saucienu, kuri cietuma tumsā mēģina apzināties ļaunuma cēloni. Viņi izjūt vientulības, sirdsapziņas pārmetumu un izpratnes trūkuma rūgto garšu". Katehēte atzīst, ka viņa cenšas skatīties uz šiem cilvēkiem "pāri visiem aizspriedumiem", tāpat kā Kristus mūs uzlūko ar mīlestības pilnu skatienu. Viņš zina mūsu trauslumu, mūsu vājumu un mūsu ierobežojumus. Mēs visi, arī ieslodzītie, pateicoties Jēzus skatienam, kas netiesā, bet dāvā dzīvību un cerību, varam kļūt par jauniem cilvēkiem.
Kāds cits cietuma iemītnieks Krustaceļa septītās stacijas «Jēzus otro reizi krīt zem krusta» pārdomās atzīst, ka viņš pirmo reizi pakrita, pārdodot un lietojot narkotikas, un iznīcināja savu ģimeni, kura arī nonāca aiz restēm. Otrs kritiens bija jautājums: "Kas es esmu, ka Kristus nomira par mani?" "Tikai šodien uzdrošinājos to atzīt. Visu šo gadu laikā es nezināju, ko daru", – raksta jaunietis. "Tagad, kad to zinu, ar Dieva palīdzību es cenšos kļūt labāks. Esmu parādā saviem vecākiem. Pirms daudziem gadiem viņiem nācās pārdot ģimenes vērtslietas, jo viņi negribēja, lai es dzīvotu uz ielas. Es esmu parādā arī pašam sev. Doma, ka ļaunums joprojām vada manu dzīvi, bija neizturama. Tā kļuva par manas dzīves krustaceļu".
Krustaceļa astotās stacijas «Sievietes apraud Kungu Jēzu» meditāciju uzrakstīja uz mūžu notiesātā vīrieša meita. Viņa atzīst, ka ir tēva rīcības upuris, jo ir augusi bez viņa 28 gadus. Lai būtu tuvāk savam tēvam, viņa ceļoja pa Itāliju no dienvidiem uz ziemeļiem, apmeklējot cietumus, kuros viņš izcieta sodu. "Dzīve mani piespieda jau agri kļūt par pieaugušu, neļaujot izbaudīt bezrūpīgo bērnības laiku," sarūgtinājumu neslēpj jaunā sieviete. Viņa piebilst, ka tomēr "tādiem kā mēs cerība ir pienākums."
Kāda cita persona, kas sodu izcieš Padujas cietumā, komentējot Krustaceļa devīto staciju «Jēzus pakrīt trešo reizi», atzīstas, ka krišana ir sava veida spriedums, it kā mēs vairs nebūtu spējīgi stāvēt uz kājām. "Savā dzīvē es esmu kritis daudzas reizes, bet arī esmu mēģinājis piecēlies", saka vīrietis, kurš cietumā kļuva par vectēvu. "Kādu dienu savai mazmeitai stāstīšu nevis par ļaunumu, kuru esmu izdarījis, bet gan par labo, ko esmu pieredzējis. Viņai pastāstīšu, ka tad, kad es gulēju uz zemes, kāds man dāvāja Dieva žēlsirdību," – saka ieslodzītais. Viņš arī atzīst, ka "cietumā vislielāko izmisumu rada sajūta, ka tavā dzīvē nekam vairs nav jēgas. Tā ir ciešanu virsotne, tu sāpīgi izjūti vientulību, tu esi visvientuļākais cilvēks pasaulē". "Tā ir taisnība, ka mana dzīve izšķīda tūkstošs gabaliņos, bet skaisti ir tas, ka šos gabaliņus vēl var salikt kopā. Protams, tas nav viegli. Bet tā ir vienīgā lieta, kam joprojām ir nozīme", piebilst vīrietis.
Desmitajā Krustaceļa stacijā «Jēzum novelk drēbes» cietuma pedagoģe norāda, ka cilvēkam aiz restēm ir atņemts viss: "viņš ir izģērbts no cieņas par saviem pārkāpumiem, viņš zaudē cieņu pret sevi un citiem", un bieži zaudē arī to, kas "vajadzīgs, lai saprastu izdarītā ļaunuma nozīmi". "Es jūtu, ka viņu dzīve var sākties no jauna, mainot ceļa virzienu un atmetot ļaunumu," raksta sieviete, kura izvēlējās šo darbu pēc tam, kad viņas māti nogalināja kāds narkotiku reibumā nonākušais pusaudzis. "Es izlēmu šim ļaunumam atbildēt ar labo. Lai gan es mīlu savu darbu, bet dažreiz man ir grūti sevī atrast spēku, lai to turpinātu", atzīst cietuma pedagoģe.
Krustaceļa vienpadsmitās stacijas «Jēzus piesists pie krusta» pārdomu autors ir priesteris, kuru netaisnīgi notiesāja, un vēlāk pilnībā attaisnoja. "Es karājos uz krusta desmit gadus. Tas bija mans krustaceļš, kurā bija daudz apsūdzību, aizdomu un naidīguma" – atzīst priesteris, kurš katru reizi, piedaloties tiesas sēdē, uzlūkoja uz sienas pakārto krucifiksu. Daudzi cilvēki kopā ar viņu lūdzās par pusaudzi, kurš bija apsūdzējis priesteri. "Dienā, kurā tiku attaisnots, atklāju, ka jūtos laimīgāks nekā pirms desmit gadiem. Savā dzīvē, izejot cauri pārbaudījumiem, es pieredzēju Dieva klātbūtni. Mana priesterība, piekalta pie krusta, uzmirdzēja jaunā gaismā", raksta meditācijas autors.
Savukārt Krustaceļa divpadsmitās stacijas «Jēzus mirst pie krusta» pārdomu autors ir tiesnesis, kurš atzīst, ka cilvēkam ir nepieciešams gandarīt par izdarīto ļaunumu: tā nedarīšana nozīmētu viņa noziegumu trivializēšanu, attaisnojot viņa pieļautās nežēlīgās darbības, kuru dēļ citi ir cietuši fiziski un morāli. Patiess taisnīgums ir iespējams pateicoties žēlsirdībai, kas "cilvēku nepiesit pie krusta uz mūžīgiem laikiem", bet gan palīdz tam piecelties, "iemācot viņam saprast labo, kas, neraugoties uz izdarīto ļaunumu, nekad pilnībā neizdziest viņa sirdī". "Tikai no jauna atklājot savu cilvēcību, notiesātais varēs to atpazīt arī citos, kuriem bija radījis ciešanas," skaidro tiesnesis.
Pārdomājot Krustaceļa trīspadsmito staciju «Jēzus miesa tiek noņemta no krusta», konsekrētā persona- brīprātīgais, kurš darbojas cietumā jau 60 gadus, atzīst, ka ieslodzītie vienmēr ir bijuši viņa skolotāji. Pateicoties viņiem, sirmais mūks ir sapratis, ka arī viņš varēja būt viņu vietā, ja dzīve būtu gājusi citā virzienā. "Mēs, kristieši, bieži iekrītam maldos un jūtamies labāki nekā citi, it kā iespēja rūpēties par nabagiem ļauj mums kļūt par citu tiesnešiem, tiesājot viņus tik reižu, cik mēs gribam, bez pārsūdzības", saka brīvprātīgais palīgs. "Kristus man katru reizi saka: «Nāc, neapstājies!» Es nevaru Viņu neklausīt, jo pat visļaunākajā cilvēkā Viņš ir klātesošs, neatkarīgi no tā, cik dubļu bieza kārta sedz piemiņu par viņu", apgalvo brīvprātīgais.
Krustaceļa četrpadsmitās stacijas «Jēzus tiek guldīts kapā» meditācijas autors ir cietuma policijas virsnieks. Viņš norāda, ka cietums izmaina cilvēku: labs cilvēks var kļūt par sadistu, bet neģēlis var kļūt labāks. Viņa darba mērķis ir "dot vēl vienu iespēju tiem, kuri ir pakļāvušies ļaunumam". Tas prasa no viņa humānismu, cilvēciskas attiecības, kas izpaužas "žestos un vārdos, kas var kaut ko mainīt, ja arī tie tiek izteikti klusi". "Mana klusā vēlme ir būt par paraugu tiem, kurus satieku aiz restēm. Es cenšos stiprināt cerību cilvēkos, kuri padevušies, nobijušies no domas, ka kādu dienu viņi izies no cietuma, un viņiem atkal nāksies saskarties ar sabiedrības noraidījumu. Cietumā es viņiem atgādinu, ka ar Dievu grēkam nekad nepiederēs pēdējais vārds", secina virsnieks.
