Krusta pagodināšana Krusta pagodināšana 

Kantalamessa: Krusts visām ciešanām piešķir jaunu jēgu

Lielās piektdienas pievakarē – šogad īpašā atmosfērā – notika Kunga ciešanu piemiņas dievkalpojums. To tukšajā Svētā Pētera bazilikā vadīja pāvests Francisks, bet homīliju teica kapucīnu tēvs Ranjero Kantalamessa.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Pāvesta nama sprediķotājs aicināja ticīgos un visus labas gribas cilvēkus izmantot šo situāciju kā lielisku izdevību miera un brālības veicināšanai un turpmāk būt gataviem jaunam dzīves veidam. Viņš uzsvēra, ka Dievs nav vīrusa “sabiedrotais”. Taču pasaulei tagad būtu jākļūst cilvēcīgākai. “Arī mēs pēc šīm dienām, kuras, mēs ceram, ātri paies, celsimies un iziesim no mūsu mājokļu kapenēm. Bet, nevis lai atgrieztos iepriekšējā dzīvē, kā Lācars, bet jaunā dzīvē, kā Jēzus. Brālīgākā, cilvēcīgākā un kristīgākā dzīvē!” sacīja tēvs Kantalamessa.

Ģērbies sarkanā ornātā, pāvests, kā katru gadu, vispirms klusumā pagodināja krustu. Pēc lasījumiem un Jēzus Ciešanu apraksta sprediķi teica tēvs Ranjero Kantalamessa. Viņa uzruna temats bija: “Man ir miera, nevis likstu plāni”.

Seko homīlijas pilnais teksts (tulkoja pr. Pēteris Skudra un Māris Veliks):

Svētais Gregors Lielais ir sacījis, ka Svētie Raksti “aug līdz ar to lasītāju”, cum legentibus crescit. Tie atklājas arvien no jauna atbilstoši tiem jautājumiem, kas ir ļaužu sirdīs, kuri tos lasa. Šogad mēs lasām Ciešanu aprakstu ar jautājumu – drīzāk saucienu mūsu sirdīs, kas paceļas no visas pasaules. Meklēsim atbildi, kuru mums dāvā Dieva vārds.

Evaņģēlija fragments, kuru mēs šodien dzirdējām, ir stāsts par objektīvi vislielāko ļaunumu, kas padarīts virs zemes. Mēs uz to varam paraudzīties no dažādiem leņķiem: gan no priekšas, gan no aizmugures, tas ir, gan no tā cēloņiem, gan no tā sekām. Ja mēs uzkavējamies pie Kristus nāves vēsturiskajiem cēloņiem, mēs apjūkam un ikviens var sajust kārdinājumu sacīt, ko Pilāts teica: “Es neesmu vainīgs pie šī vīra asinīm”. Krustu var labāk saprast pēc tā sekām, nekā cēloņiem. Un kādas tad ir Kristus nāves sekas? Mēs tiekam attaisnoti caur ticību Viņam, mēs tiekam samierināti ar Dievu un tiekam piepildīti ar mūžīgās dzīves cerību!

Bet ir kādas sekas, kuras patreizējā situācija mums var palīdzēt saprast īpašā veidā. Kristus krusts ir mainījis sāpju un cilvēku ciešanu nozīmi – visa veida ciešanu, gan fizisku, gan morālu. Tās vairs nav sods, lāsts. Tās ir izlabotas pašā saknē, kad Dieva Dēls tās uzņēmās uz sevi. Kāds ir visdrošākais pierādījums, ka dzēriens, ko kāds tev piedāvā, nav saindēts? Tas, ka persona dzer no tā paša kausa pirms tevis. Tas ir tas, ko Dievs ir paveicis: uz krusta viņš dzēra sāpju kausu visas pasaules priekšā līdz pēdējai lāsei. Tā viņš mums parādīja, ka tas nav saindēts, bet gan, ka kausa apakšā ir pērle.

Un ne tikai to sāpes, kuri tic, bet katra cilvēka sāpes. Viņš nomira par visiem cilvēkiem: “Un kad es tikšu pacelts no zemes” Viņš teica, “es vilkšu visus pie sevis”. Ikvienu, ne dažus. Svētais Jānis Pāvils II rakstīja no savas slimnīcas gultas pēc viņa slepkavības mēģinājuma, ka “ciest nozīmē kļūt īpaši jutīgiem, īpaši atvērtiem Dieva pestījošā spēka darbiem, kurus viņš dāvājis cilvēkiem Kristū.” Pateicoties Kristus krustam, ciešanas arī ir kļuvušas par sava veida cilvēces “universālo pestīšanas sakramentu”. 

***                                       

Kā tas viss izgaismo dramatisko situāciju, kuru šobrīd piedzīvo cilvēce? Arī šeit mums drīzāk ir jāraugās uz sekām, ne cēloņiem – ne tikai negatīvajām, par kurām ik dienas dzirdam sirdi plosošās ziņās, bet arī par pozitīvajām, kuras var ieraudzīt vienīgi rūpīgi vērotāji.

Koronavīrusa pandēmija pēkšņi ir izrāvusi mūs no lielākajām briesmām, pret kurām indivīdi un visa cilvēce vienmēr ir bijusi īpaši uzņēmīga: visvarenības maldi. Jūdu rabīns ir rakstījis, ka mums šogad ir iespēja svinēt ļoti īpašu pashālu izceļošanu, kas ir “apziņas trimda”. Bija nepieciešams gandrīz pats mazākais un bezformīgākais dabas elements, vīruss, lai atgādinātu mums, ka mēs esam mirstīgi, ka militārais spēks un tehnoloģija nav pietiekoši, lai mūs izglābtu. Kā Bībeles psalms saka: “Savā spēkā cilvēks nesaprot. Viņš ir kā dzīvnieks, kurš izzūd.” Cik patiesi!

Mākslinieks Džeims Tornhils, kad gleznoja Londonas Svētā Pāvila katedrāles freskas, kādā brīdī tik ļoti aizrāvās ar savu fresku, ka viņš atkāpās, lai redzētu to labāk, un nepamanīja, ka var pārkrist pār sastatņu malu. Pārbiedētais palīgs saprata, ka uzkliegšana, lai uzmanās, tikai paātrinātu nelaimes tuvošanos. Divreiz, nedomājot, viņš iemērca otu krāsā un svieda to freskā. Skolotājs sašutis metās uz priekšu. Mākslinieka darbs tika sabojāts, bet viņa dzīvība tika izglābta.

Dažreiz Dievs ar mums dara to pašu: viņš pārtrauc mūsu projektus un mūsu mieru, lai mūs izglābtu no aizas, kuru neredzam. Bet mums ir jābūt uzmanīgiem, lai netiktu pievilti. Dievs nav tas, kurš svieda otu mūsu tehnoloģiskās sabiedrības spožajā freskā. Dievs ir mūsu sabiedrotais, ne vīrusa sabiedrotais! Viņš pats saka Bībelē: “Man ir… plāns tavai labklājībai, ne tavam postam”. Tas, kurš kādreiz raudāja par Lācara nāvi, šodien raud par postu, kas skāris cilvēci. Jā, Dievs “cieš” gluži kā cieš katrs tēvs un māte. Tad, kad mēs to reiz sapratīsim, mums būs kauns no tiem pārmetumiem, kurus savas dzīves laikā esam pret Viņu izteikuši. Dievs ņem dalību mūsu sāpēs, lai tās pārvarētu. “Būdams vispilnīgākais labums – rakstīja Sv. Augustīns –, Dievs nekad nepieļautu nekādu ļaunumu, jo savā visvarenībā un labumā Viņš ir spējīgs no ļaunuma radīt lielāku labumu.”

Vai ir iespējams, ka Dievs Tēvs ilgojās pēc sava Dēla nāves, lai no tās radītu lielāku labumu? Nē, Viņš vienkārši ļāva cilvēka brīvībai iet savu gaitu, tomēr liekot tai kalpot Viņa paša mērķiem, ne cilvēku. Tas ir arī dabas katastrofu, tādu kā zemestrīces un sērgas, gadījumā. Viņš tās neizraisa. Viņš arī dabai ir devis zināmu brīvību, protams kvalitatīvi atšķirīgu no tās, kas ir dota cilvēkam, bet joprojām brīvības veidu – brīvību, kas ieviešas saskaņā ar tās attīstības likumiem. Viņš neradīja pasauli kā ieprogrammētu pulksteni, kura katra mazākā darbība var tikt paredzēta. Daži to sauc par “nejaušību”, Bībele to sauc par “Dieva gudrību”.

***

Cits pašreizējās veselības krīzes pozitīvais auglis ir solidaritātes izjūta. Kad visā cilvēces atmiņā visu tautību cilvēki ir jebkad jutušies tik vienoti, tik vienlīdzīgi, tik mazāk konfliktā kā šajā sāpju mirklī? Nekad tik daudz kā patlaban neesam pieredzējuši kāda mūsu izcilā dzejnieka vārdu patiesību: “Mieru jums, tautas! Pārāk dziļš ir salauztās Zemes noslēpums.” Mēs esam aizmirsuši par mūru celšanu. Vīruss nepazīst robežas. Acumirklī tas ir sagrāvis visas rasu, nāciju, bagātības un varas barjeras un atšķirības. Mums nevajadzētu atgriezties pie pagājušā laika, kad šis brīdis būs garām. Kā Svētais tēvs mūs ir mudinājis, mums nevajadzētu izniekot šo iespēju. Nepieļausim, ka tik daudzas sāpes, tik daudzas nāves un tik daudz varonīgas veselības aprūpes darbinieku iesaistes paliktu veltīgas. Atgriezties pie tā, kā ir bijis, ir recesija, no kā mums jābīstas visvairāk.

“Viņi pārkals savus zobenus arklos

Un savus šķēpus ecēšās;

Viena tauta nepacels savu zobenu pret citu,

Nedz viņi gatavosies atkal karam” (Is 2:4).

Šis ir brīdis likt lietā kaut ko no Isaja pravietojuma, kura piepildījumu cilvēce ir tik ilgi gaidījusi. Teiksim “Pietiek!” traģiskajai bruņošanās sacensībai. Sakiet to ar visu savu spēku, jaunieši, jo pāri visam tā ir jūsu nākotne, kas likta uz likmes. Novirzīsim neierobežotos resursu, kas veltīti ieročiem, tiem mērķiem, kas, kā mēs to tagad saprotam, ir visnepieciešamākie un steidzamākie: veselībai, higiēnai, pārtikai, cīņai pret nabadzību, radītās pasaules (atbildīgai) pārvaldībai. Atstāsim nākamajai paaudzei pasauli, kas, ja nepieciešams, ir nabadzīgāka preču un naudas izteiksmē, bet bagātāka savā cilvēcībā.

***

Dieva vārds mums vēstī, ka pirmā lieta, kas mums būtu jādara šādos laikos, ir saukt uz Dievu. Viņš pats ir tas, kurš cilvēka lūpās liek vārdus, ar kuriem saukt uz Viņu, reizēm skarbus žēlabu un teju vai apsūdzības vārdus: “Mosties! Kungs, kāpēc Tu guli? Celies! Neatstum mūs uz mūžiem! ...Celies, palīdzi mums! Atpestī mūs savā žēlsirdībā” (Ps 44, 24, 27). “Mācītāj, vai Tev nerūp, ka mēs ejam bojā?” (Mk 4:38).

Vai Dievam varbūt patīk tas, ka Viņš tiek lūgts tā, lai Viņš varētu sniegt savus labumus? Vai mūsu lūgšanas varbūt var mainīt Viņa plānus? Nē, bet ir lietas, kuras Dievs ir nolēmis mums dāvāt kā rezultātu gan viņa žēlastībai, gan mūsu lūgšanai, teju vai it kā dalot ar savām radībām nopelnus par saņemtajiem labumiem. Dievs ir tas, kas mūs mudina to darīt: “Meklējiet un jūs atradīsiet,” teica Jēzus, “klauvējiet, un jums tiks atvērts” (Mt 7:7).

Kad izraēļa tauta tuksnesī tika indīgu čūsku sadzelta, Dievs pavēlēja Mozum pacelt bronzas čūsku uz staba, lai katrs, kurš to uzlūkotu, nemirtu. Jēzus attiecināja šo simbolu uz sevi, kad viņš Nikodēmam sacīja: “Gluži kā Mozus paaugstināja čūsku tuksnesī, tā arī Cilvēka Dēlam jātiek paaugstinātam, tā, lai visi, kas viņam tic, iemantotu mūžīgo dzīvi” (Jn 3:14-15). Arī mēs šajā mirklī esam neredzamas, indīgas “čūskas” sakosti. Uzlūkosim to, kurš tika “paaugstināts” mūsu dēļ pie krusta. Pielūgsim Viņu gan savā, gan visas cilvēces vārdā. Tas, kurš Viņu uzlūko ar ticību, nemirst. Un, ja cilvēks mirst, tad, lai ieietu mūžīgajā dzīvē.

“Pēc trim dienām es augšāmcelšos”, Jēzus bija paredzējis (sal. Mt 9:31). Arī mēs pēc šīm dienām, kuras, mēs ceram, ātri paies, celsimies un iziesim no mūsu mājokļu kapenēm. Bet, nevis lai atgrieztos iepriekšējā dzīvē, kā Lācars, bet jaunā dzīvē, kā Jēzus. Brālīgākā, cilvēcīgākā un kristīgākā dzīvē!

10 aprīlis 2020, 20:07