Sekot Marijas piemēram, lai piedzīvotu īstus Ziemassvētkus
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Teologs atzina, ka tituls "Dieva Māte" izsaka vienu no kristietības dziļākajiem noslēpumiem un lielākajiem paradoksiem. Runa ir par senāko un svarīgāko dogmu jeb ticības patiesību. Baznīca pasludināja, ka Marija ir Dieva Māte jau 431. gadā, Efezas koncila laikā. Šī patiesība ir ikviena Marijas lieluma pamatā.
Ja sākotnēji Marijas mātišķība tika uztverta vairāk tikai fiziskā nozīmē jeb kā fiziskā mātišķība, tad ar laiku Baznīca atklāja daudz dziļāku dievišķo mātišķību, ko, kā norādīja tēvs Kantalamessa, mēs varētu saukt par metafizisko mātišķību. Marijas mātišķība attiecas ne tikai uz Kristus cilvēcisko dabu, bet uz visu par cilvēku tapušā Vārda personu. Un tā kā šajā vienā personā ietilpst divas dabas, tas ir, cilvēciskā un dievišķā daba, tad Marija ir patiešām uzskatāma par "Dieva Māti".
Attiecības starp Mariju un Kristu nav vairs tikai fiziskas, bet metafiziskas – turpināja tēvs Kantalamessa. Turklāt, Rietumu Baznīcas teologi, īpaši sv. Augustīns, runā par garīgām attiecībām jeb garīgo mātišķību. Uzrunā sprediķotājs pievērsās arī titula "Dieva Māte" ekumeniskajai dimensijai, norādot, ka šodien tas kalpo kā kopīga atsauce un pamats visiem kristiešiem. Tas ir izejas punkts, lai atkal panāktu vienprātību attiecībā uz Marijas lomu ticībā. Tas ir vienīgais ekumeniskais tituls, jo to atzīst visas Baznīcas – gan luterāņu, gan pareizticīgo Baznīca.
Kā mēs varam sekot Marijai savā dzīvē? – jautāja kapucīnu tēvs. Jau pats Jēzus iesāk attiecināt šo "Kristus Mātes" titulu uz Baznīcu, sakot: "Mana māte un mani brāļi ir tie, kuri klausās Dieva vārdu un to izpilda" (Lk 8, 21; Mk 3, 31 un sek.; Mt 12, 49). Pateicoties ticībai, kā to atgādina Baznīcas tēvi, katrs no mums var būt par "Jēzus Māti". Kādā veidā? Kā Jēzus to māca? Šajā sakarā tēvs Kantalamessa norādīja uz diviem jau minētajiem elementiem: klausoties Dieva Vārdu un to izpildot jeb dzīvojot saskaņā ar šo Vārdu. Viņš norādīja arī uz dažām cilvēka īstenotajām "pārtrauktās" vai "dalītās mātišķības" formām. Viena no tām ir aborts, otra – dzemdēšana bez ieņemšanas jeb mākslīgā apaugļošana, piemēram, izmantojot donora olšūnas.
Šīs formas parādās arī garīgā plāksnē. Kantalamessa paskaidroja, ka tas, kurš pieņem Dieva Vārdu, bet to nepilda jeb kuram ir ticība, bet nav darbu, ieņem Jēzu, bet nedzemdē Viņu. Turpretī, tas, kurš daudz dara, tai skaitā, labus darbu, bet kuram tie nenāk no sirds, kurš tos neveic ar mīlestību uz Dievu vai kuram nav taisna nodoma, tas dzemdē Kristu, neieņēmis Viņu. Otrajā gadījumā, tātad, runa ir par cilvēkiem, kuriem ir darbi, bet nav ticības.
Lai mēs izprastu, kas ir īsta un pilnīga mātišķība, un tādējādi līdzinātos Marijai, tēvs Kantalamessa atgādināja, ko mums māca svētais Asīzes Francisks, un proti: mēs ieņemam Kristu, kad ar visu sirdi un taisnu sirdsapziņu Viņu mīlam, un mēs Viņu dzemdinām, kad veicam labus darbus, tādējādi atklājot Viņu pasaulei.
Savukārt, atsaucoties uz svētā Bonaventūras mācību, kapucīnu tēvs norādīja, ka dvēsele ieņem Jēzu, kad, nebūdama apmierināta ar dzīvi, kādu tā dzīvo, un galu galā atraisīdamās no saviem vecajiem ieradumiem un kļūdām, tiek it kā garīgi apaugļota, pateicoties Svētā Gara žēlastībai. Tam nekavējoties ir jāparādās mūsu ārējā rīcībā. Ja lēmums netiek īstenots darbos, tad Jēzus tiek ieņemts, bet netiek dzemdināts. Šādā gadījumā mēs tā arī nekad nepiedzīvosim īstus Jēzus dzimšanas "otros svētkus". Saņemto žēlastību nedrīkst atlikt uz vēlāku laiku, to ir nekavējoties jāīsteno darbos.
Noslēgumā tēvs Kantalamessa atgādināja, ka, lai mēs būtu pēc Marijas attēla, tas ir, lai nemeklētu neko citu kā tikai "žēlastību pie Dieva" un necenstos izpatikt cilvēkiem, mums ir jāapbruņojas ar drosmi un jātic Dieva un Viņa Gara spēkam. Gaidot Ziemassvētkus un ejot Marijas skolā, mums atliek tikai pievienoties viņai klusā kontemplācijā un mūsu pestīšanas labā par cilvēku tapušā Dieva pielūgsmē.
