Ieskats Svētās Martas bērnu dispansera ikdienā
Inese Šteinerte - Vatikāns
Dispanseru, kas ierīkots bijušajā Vatikāna galdnieku darbnīcā, jau 6 gadus vada Svētā Vincenta no Paulas Žēlsirdības meitu kongregācijas māsa Antonieta Kolaki. Žirgtā un dzīvespriecīgā sirmgalve strādā kopā ar brīvprātīgo komandu, kuru atšķirības zīmes ir viesmīlība, kalpošana, uzklausīšana un smaids. Daļa no brīvprātīgajiem ir pensionētie pediatriskās slimnīcas “Bambino Gesù”, kā arī citu bērnu slimnīcu ārsti, daļa joprojām strādā slimnīcās, bet dispanserā ierodas pēc darba maiņas, ir arī Svēto Pētera un Pāvila apvienības locekļi.
Svētās Martas bērnu dispansers ir izveidots 1922. gadā, kopš 2008. gada tas ir kļuvis par fondu, kura priekšgalā atrodas kardināls Konrāds Krajevskis. Kā stāsta māsa Antonieta, dispanserā bez maksas tiek aprūpēti nabadzīgo ģimeņu, pārsvarā ārzemnieku bērni, kā arī tie, kas nāk no ģimenēm bez Itālijas sanitārās aprūpes kartes. Dispansers ir paredzēts galvenokārt bērniem līdz 5 gadu vecumam, taču nāk arī lielāki bērni. Projām sūtīts netiek neviens. Palīdzību saņem arī vecāki. Šeit var veikt pediatriskās, ģinekoloģiskās un ekogrāfiskās izmeklēšanas, darbojas acu ārsts, alergologs, dermatologs, psihologs, kardiologs, ortopēds, gastroenterologs, ķirurgs un logopēds. Nesen ir atvērts arī grūtnieču konsultācijas centrs. Līdzās speciālistu pakalpojumiem, bērni tiek nodrošināti ar bezmaksas zālēm, vitamīniem, zīdaiņu barību, autiņbiksītēm un vairākām citām nepieciešamām lietām. Dispanseru apmeklē apmēram 450 bērni kopā ar saviem vecākiem.
Svētās Martas bērnu dispanserā valda ģimeniska atmosfēra. Šeit ir dažādas rotaļlietas, lelles, netrūkst arī kārumu. Māsa Antonieta stāsta par kādu bērnu, kurš atnākot, viņu vienmēr vedina uz vietu, kur atrodas karameles. Pāvests Francisks ir teicis, ka, lai saprastu dzīvi, ir nepieciešams pieliekties tā, kā cilvēks pieliecas noglāstot bērnu. “To darām katru dienu un tas mūs piepilda ar prieku,” saka dispansera vadītāja.
Kamēr māsa Antonieta sarunājas ar žurnālistiem, viņa rāda kādu 3 gadus vecu melnādainu zēnu Leonardu. Viņa mamma Rozina labprāt dalās savā dzīvesstāstā. Itālijā ieradusies pirms 10 gadiem no Kamerūnas, bet par dispanseru uzzinājusi tikai pirms 4 gadiem, kad vīra pēkšņā nāve ģimeni ar četriem bērniem noveda trūkumā. Par Svētās Martas dispanseru uzzinājusi no paziņām. “Tiku pieņemta, atradu šeit otrās mājas un māsu Antonietu uzskatu par savu mammu,” saka sieviete, piebilstot, ka šeit ir saņēmusi ne tikai praktisku palīdzību, bet visvairāk par visu mīlestību, maigumu, pieņemšanu. Šobrīd Rozina strādā uz pusslodzi un šai laikā ir paspējusi iegūt universitātes diplomu svešvalodās. Sarunājoties viņa smaida un pēkšņi izplūst asarās. Tās sariesušās ne tikai atceroties grūtības un sāpes, bet visvairāk par visu ir spontāna dziļas pateicības izteiksme.
