Vatican News
Lielā gavēņa laika tikšanās ar kapucīnu tēvu Ranjero Kantalamessu Lielā gavēņa laika tikšanās ar kapucīnu tēvu Ranjero Kantalamessu  (Vatican Media)

Pr. Kantalamessa: "Vislielākā liekulība būtu savas liekulības slēpšana"

Izlikšanās citu priekšā, atzinības meklēšana, liekulība un tā visa uzveikšana – šai problēmai pievērsās teologs, kapucīnu tēvs Ranjero Kantalamessa savā Lielā gavēņa laika pirmajā uzrunā. To piektdienas, 15. marta, rītā Vatikānā noklausījās pāvests un Romas kūrijas darbinieki. Viņa izvirzītais centrālais jautājums bija: Kāds ir galvenais priekšnoteikums tam, lai mēs varētu "redzēt" Dievu?

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Pr. Kantalamessa vispirms ļoti īsi pieskārās jautājumam par seksualitāti un tās nepareizo izmantošanu, bet visu atlikušo uzrunu veltīja šodien izplatītajai liekulības problēmai. No viņa teiktā izriet, ka abi jautājumi ir "vienas monētas divas puses".

Kapucīnu tēvs jau Adventa laikā iesāka skaidrot psalma vārdus: "Mana dvēsele slāpst pēc dzīvā Dieva" (Ps 42,2). Šīs slāpes ir ierakstītas katra cilvēka sirdī. Cilvēks ilgojas "redzēt" Dievu. Jēzus mums atklāj, ka tā priekšnoteikums ir sirds šķīstība. "Svētīgi sirdsšķīstie, jo viņi redzēs Dievu" (Mt 5,8). Runājot par šķīstību, Pāvesta nama teologs norādīja, ka Evaņģēlijā tiek likts uzsvars, galvenokārt, uz divām lietām – uz taisniem nodomiem un tikumību. Nodomu skaidrības pretstats ir liekulība, bet tikumības pretstats – nekārtība seksuālajā dzīvē jeb nešķīstība.

Morālajā jomā ar vārdu "šķīstība" jeb "tīrība" parasti apzīmē noteiktu uzvedību, kas attiecas tieši uz seksuālo sfēru. Tā ir tāda uzvedība, caur kuru cilvēks respektē Radītāja plānu un seksualitātes kā tādas būtisko mērķi. "Dievs ir gars", sacīja pr. Kantalamessa, "un mēs nevaram nodibināt ar Viņu kontaktu citādi, kā tikai caur savu garu". Taču nesakārtotības seksuālajā dzīvē rezultāts ir prāta aptumšošanās. To var salīdzināt ar kāju kulšanu purva vai dīķa ūdenī, kā rezultātā no apakšas paceļas dubļi un viss ūdens tiek saduļķots. Dievs ir gaisma, bet šāds cilvēks "ienīst gaismu". Līdz ar to nešķīstības grēka rezultātā mēs zaudējam spēju skatīt Dieva vaigu vai, ja tomēr to saskatām, tad tas notiek deformētā veidā. Cilvēks, kurš nododas nešķīstībai, Dievā sāk saskatīt nevis draugu, biedru un tēvu, bet pretinieku un ienaidnieku.

Miesīgais cilvēks ir iekāru pilns. Viņš iekāro cita mantu un sievu. Šajā situācijā viņam liekas, ka Dievs ar savām pavēlēm "Tev būs" un "Tev nebūs" aizšķērso ceļu viņa ļaunajām iegribām. Grēks cilvēka sirdī izraisa sava veida rūgtumu jeb trulu aizvainojumu pret Dievu, kā rezultātā cilvēks – ja tas būtu no viņa paša atkarīgs – pat gribētu, lai Dieva vispār nebūtu.

Izskaidrojis, kāpēc nekārtība seksuālajā dzīvē kļūst mums par šķērsli Dieva skatīšanai, kapucīnu tēvs Ranjero Kantalamessa pievērsās liekulības problēmai. Liekulība ir pretstats sirdsšķīstībai kā nodomu tīrībai. Viņš neslēpa savu izbrīnu par to, cik maz uzmanības šim liekulības grēkam, ko Jēzus tik ļoti nosodīja, tiek pievērsts sirdsapziņas izmeklēšanā. Nevienā no tekstiem, kur ir jautājumi sirdsapziņas izmeklēšanai, viņš neesot atradis šo jautājumu: "Vai es neesmu bijis liekulīgs?" Parasti viņš pats to pieliek klāt savas sirdsapziņas izmeklēšanā un tikai retu reizi izdodas mierīgi pāriet pie nākamā jautājuma.

“Vislielākā liekulība būtu savas liekulības slēpšana. Mēs varam to noslēpt no sevis un no citiem, bet nevaram to noslēpt no Dieva. Liekulība lielā mērā tiek uzveikta brīdī, kad to atzīstam.”

Cilvēks dzīvo it kā divas dzīves. Viena ir dzīve patiesībā, bet otra – iedomātā dzīve, tāda, kādu viņš to redz, vadoties vai nu saskaņā ar savu vai citu cilvēku viedokli. Mēs, diemžēl, nenogurstoši cenšamies balsināt un uzturēt spožu savu iedomāto tēlu, bet atstājam novārtā īsto. Ja mums ir kāds tikums vai nopelns, tad naski cenšamies to "izziņot" citiem, tādējādi bagātinot savu iedomāto tēlu. Kad liekulība kļūst "hroniska", piemēram, laulībā vai konsekrētajā dzīvē, tad jau runa ir par "dubulto dzīvi". Tēvs Kantalamessa atzina, ka tas ir bīstams stāvoklis, no kura iziet var būt ļoti grūti.

Kāpēc Dievs tik ļoti ienīst liekulību? Atbilde ir skaidra: tāpēc, ka liekulība ir meli, patiesības aptumšošana. Ja es dzīvoju liekulīgi, tad Dievs nostājas otrajā vietā. Teologs arī norādīja, ka liekulība ir ticības un tuvākmīlestības trūkums. Tā ir ticības trūkums, jo radībām tiek ierādīta Radītāja vieta. Tā ir tuvākmīlestības trūkums, jo citi tiek padarīti tikai par apbrīnotājiem. Būdams liekulīgs, es nerespektēju cieņu, kāda pienākas otram cilvēkam, es skatos uz otru, tikai vadoties pēc sava izdomātā tēla. Šai gadījumā man ir svarīgs tikai "auditorijas" locekļu skaits, bet nekas vairāk.

Kapucīnu tēvs arī atzina, ka pilnīgi mēs nekad neuzveiksim savu liekulību. Katrā no mums slēpjas vēlme sevi parādīt labākā gaismā, labākus nekā patiesībā esam, izlikties un izpatikt citiem. Tomēr mums ar to ir jācīnās, un mūsu ierocis ir cenšanās pēc taisniem, skaidriem un patiesiem nodomiem. To var panākt vienīgi ar neatlaidīgu ikdienas darbu, cenšoties, lai mūsu nodomi būtu patiesi.

Ja liekulība pastāv savu labo darbu izrādīšanā citiem, tad vēl viens efektīvs līdzeklis cīņā ar šo tendenci ir labo darbu darīšana bez lieka "trokšņa", slepenībā, atmetot vēlēšanos "paspīdēt". Pr. Kantalamessa piebilda, ka, runājot par liekulību, pats briesmīgākais būtu tas, ja mēs šo sarunu vērstu pret citiem, mēģinot kritizēt citus. Tas būtu briesmīgi, ja mēs ķertos pie mums apkārt esošās liekulības nosodīšanas, neredzot "baļķi savā acī" (Mt 7,5). Neviens no mums nav brīvs no liekulības. Tomēr mēs varam sevi mierināt ar domu, ka tiklīdz es atzīstu, ka esmu bijis liekulīgs, tā tūlīt mana liekulība tiek uzveikta.

Pāvesta nama sprediķotājs atgādināja, ka Dieva vārds ne tikai nosoda liekulības netikumu, bet arī mudina mūs izkopt vienkāršību, kas ir tā pretstats (sal. Mt 6,22; 10,16; Rom 12,8; 1 Kor 5, 7-8). Visspožākais vienkāršības paraugs ir pats Dievs. Darot visniecīgākos darbus ar vienkāršību un tīru nodomu, mēs kļūstam aizvien līdzīgāki Dievam. Nodoma skaidrība palīdz mums sakopot savus izkaisītos dvēseles spēkus, sagatavo mūsu garu un savieno to ar Dievu.

Vienkāršību varam iemantot, ejot gandarīšanas, iekšējās attīrīšanās un atraisīšanās no sevis ceļu, un cenšoties nesavtīgi mīlēt Kristu. Tas var būt diezgan lēns ceļš, mums nav jākrīt mazdūšībā, ja gadās pakrist, bet ir stingri jāapņemas meklēt Dievu nevis mūsu pašu, bet tikai Viņa dēļ. Svarīgi, lai mēs nostātos Dieva priekšā tādi, kādi esam, atmetot savu neērto sajūtu un kaunu. Svarīgi, lai mēs apzinātos, ka Viņš pazīst mūsu visdziļākos nodomus, raugās uz mums kā Tēvs, mūs mīl un grib, lai mēs būtu pilnīgi kā Viņš. Noslēgumā pr. Kantalamessa ieteica lasīt un pārdomāt 139. psalmu: "Kungs, Tu mani izpēti un pazīsti, tu zini, kad es sēžu un kad pieceļos…. Tev ir zināmi visi mani ceļi…".

15 marts 2019, 17:17