Jauniešiem veltītās Bīskapu sinodes noslēguma dokumenta sintēze
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Vadmotīvs, kas vijas cauri visam jauniešiem veltītās sinodes gala dokumentam, ir Lūkasa evaņģēlija stāsts par Emmausas mācekļiem. Teksts tika nodots Svētajam tēvam un visai Baznīcai kā sinodes darba auglis un Instrumentum laboris papildinājums. Tajā apkopoti sinodes laikā aplūkotie svarīgākie temati: skola un draudze, migranti kā mūsu laikmeta paradigma, patiesība par izmantošanām un piedošanas lūgšana, ģimene kā "mājas Baznīca", taisnīguma veicināšana, kultūra, mūzika un sports kā "pastorālie resursi", līdzgaitniecība, "nē" moralizēšanai, "jā" brālīgai pamācīšanai, sinodalitāte un misionārais stils, digitālās pasaules izaicinājumi, sieviete mūsdienu sabiedrībā un Baznīcā, cilvēka miesa, seksualitāte un jūtu dzīve, aicinājums uz svētumu.
Dokumenta pirmajā daļā "Viņš gāja kopā ar viņiem" (Lk 24,15) tiek iezīmēts konteksts, kādā dzīvo jaunieši, izceļot gan stipros punktus, gan arī izaicinājumus. Tā autori atzīst, ka jaunieši grib, lai viņus uzklausa, novērtē un pavada. Viņi grib, lai sabiedrība un Baznīca atzīst, ka tas, ko viņi saka, ir interesanti, vērtīgi un noderīgi. Sinodes tēvi arī atzīst, ka Baznīca pret jauniešiem ne vienmēr tā ir izturējusies. Priesteri un bīskapi, būdami aizņemti, ne vienmēr ir pratuši viņus uzklausīt. Šajā sakarā dokumentā tiek norādīts, ka tāpēc vajadzētu arī lajiem saņemt atbilstošu formāciju, lai tie spētu būt jauniešu līdzgaitnieki. Pirmajā daļā tiek runāts par katoliskās izglītības iestāžu neaizstājamo nozīmi jauniešu integrālās formācijas procesā, draudžu lomu, migrāciju un citiem jautājumiem.
Dokumenta otrā daļa "Tad viņu acis atvērās" (Lk 24,31) piedāvā interpretācijas atslēgu dažu sinodē skarto fundamentālo jautājumu izpratnei. Tajā norādīts, ka jaunieši savā ziņā ir "teoloģiskā vide", kurā ir klātesošs pats Kungs. Pateicoties viņiem, Baznīca var atjaunoties un atbrīvoties no sava sastinguma. Tātad, sinode stāda priekšā "jauniešu vidū klātesošā jaunā Jēzus" modeli un aicina liecināt ar savu svēto dzīvi, atgādinot, ka daudzi jaunieši ir, patiešām, "pārmaiņu pravieši".
"Drošs orientieris" jauniešiem ir misija – teikts dokumentā. Misija kā sevis nesavtīga atdeve ved pie autentiskas un ilgtspējīgas laimes. Jēzus neatņem cilvēkam brīvību, bet to atbrīvo, tāpēc ka īsta brīvība var pastāvēt tikai tur, kur ir patiesība un mīlestība. Minētajā tekstā saistībā ar misiju tiek runāts arī par aicinājumu. Katram cilvēkam bez izņēmuma Dievs ir devis aicinājumu. Neviena dzīvība nav ne nejaušības rezultāts, ne arī privāts labums, ar ko varētu apieties pēc savas patikas. Savukārt katrs kristietis ir aicināts uz svētumu. Tātad, katrā jomā katram cilvēkam ir jādzīvo saskaņā ar savu specifisko aicinājumu. Tas attiecas uz profesiju, ģimeni, konsekrēto dzīvi, ordinēto kalpojumu un pastāvīgo diakonātu. Otrajā daļā tiek runāts arī par līdzgaitniecības nozīmi un izšķiršanu, tai skaitā, sirdsapziņas veidošanu.
Dokumenta trešajā daļā "Un tai pašā stundā viņi cēlās" (Lk 24,33) tiek apkopotas izvēles, kas attiecas uz garīgo, pastorālo un misionāro atgriešanos. Sinodes tēvi norāda uz jaunās Baznīcas "ikonu" – pirmo Augšāmcelšanās liecinieci – Mariju Magdalēnu un atgādina, ka Dieva sirdī ir vieta visiem jauniešiem. Viņi aicina Bīskapu konferences visā pasaulē turpināt "izšķiršanas procesu", novērtēt harizmas, ar ko Gars visus apveltī, un izvairīties no klerikālisma. Autoritāti ir jāizdzīvo saskaņā ar kalpošanas loģiku, kā arī ir jāapzinās, ka labākā liecība, ko varam sniegt jauniešiem, ir svēta dzīve.
Sinodes gala dokumentā tiek atgādināts ģimenēm un kristīgajām kopienām tas, cik svarīgi ir palīdzēt jauniešiem atklāt seksualitātes dāvanu. Bīskapi atzīst, ka mūsdienās nav viegli atklāt "kristīgā skatījuma uz seksualitāti skaistumu". Uz Baznīcu bieži vien skatās kā uz tiesājošu un kritizējošu institūciju. Taču jaunieši tiecas pēc skaidrības, cilvēcības un sapratnes. Tāpēc ir jāpiedāvā viņiem tādu antropoloģisko skatījumu, lai viņi atklātu šķīstības vērtību un nozīmi visos dzīves stāvokļos. Pieaugušajiem ir jāpalīdz jauniešiem aizvien labāk integrēt seksualitāti savā personībā, izkopjot attiecības un aizvien nesavtīgāk dāvājot sevi citiem. Tikai tādā veidā viņi paši attīstīsies un nobriedīs kā personas.
Dokumenta noslēgumā tiek pievērsta uzmanība dažādiem aicinājumiem un aicinājumam uz svētumu. Diemžēl, pasauli vairāk ir šokējuši dažu Baznīcas locekļu pastrādātie noziegumi, nekā atdzīvinājis pārējo tās locekļu svētums – lasām dokumentā. Tāpēc Baznīca ir aicināta "mainīt perspektīvu". Pateicoties daudzo jauniešu, kuri, neraugoties uz vajāšanām, ir gatavi atteikties no sevis un grib palikt uzticīgi Evaņģēlijam, svētumam, Baznīca var atjaunot savu garīgo dedzību un apustulisko spēku.
