Vatikāns publicējis vēstuli par dažiem pestīšanas aspektiem
Jānis Evertovskis - Vatikāns
Kādas ir šīs pārmaiņas, kas aizēno kristīgo ticību, saskaņā ar kuru Jēzus ir vienīgais visas cilvēces Pestītājs? Prezentējot dokumentu, minētās kongregācijas prefekts, bīsk. Luiss Fransisko Ladaria Ferrers norādīja uz divām tendencēm, kas līdzinās divām pagātnes herēzijām – pelagiānismu un gnosticismu. Šodien plaukst, piemēram, neopelagiānisms, saskaņā ar kuru indivīds domā, ka var izglābt pats sevi ar saviem spēkiem, un neatzīst, ka savā dziļākajā būtībā ir atkarīgs no Dieva un citiem – norādīja Ladaria Ferrers, atsaucoties uz jaunā dokumenta tekstu. No tā izriet, ka indivīds pestīšanas jautājumā paļaujas tikai uz saviem spēkiem vai tīri cilvēciskām struktūrām un nespēj atvērties Dieva Gara novitātei.
Dokumenta 3. un 4. nodaļa ir veltītas antropoloģijai un kristoloģijai. Uz jautājumu par to, vai pestīšana joprojām interesē cilvēku, prefekts atbildēja pozitīvi. Pieredze rāda, ka katrs cilvēks tiecas sevi īstenot un meklē laimi – viņš skaidroja. Šīs ilgas bieži vien tiek saistītas ar fizisko veselību, ekonomisko labklājību, iekšējo mieru un mierīgu savstarpēju sadzīvošanu. Šīm pozitīvajām ilgām pēc visa labā pievienojas arī cīņa ar ikvienu ļaunumu – nezināšanu, trauslumu, vājumu, slimībām un nāvi. Kas attiecas uz šīm ilgām, kristīgā ticība māca, ka cilvēks nevar sevi piepildīt ne ar to, kas viņam pieder, ne arī ar varu, zinātni vai tehniku. Neviena radība nav spējīga mūs pilnībā apmierināt tāpēc, ka Dievs mūs ir radījis dzīvei vienotībā ar Viņu, un, kā teica sv. Augustīns, mūsu sirds būs nemierīga tik ilgi, kamēr tā neatdusēsies Dievā. Pāvests Francisks šīs tendences dēvē par “neopelagiāniskām” tendencēm, jo tām ir viena kopīga lieta ar pelagiānismu, proti, Dieva darbības cilvēkā aizmiršana.
Bez tam, dokumentā tiek atgādināts, ka ļaunuma cēlonis nav meklējams materiālajā un fiziskajā pasaulē, kā to mācīja senie gnostiķi. Kristietība sludina, ka visa radītā pasaule ir laba, un ka visvairāk cilvēkam kaitē ļaunums, kas iziet no viņa sirds. Grēka izraisītā saišu saraušana ar Dievu noved pie harmonijas zaudēšanas cilvēku starpā un starp cilvēkiem un pasauli, vedot cilvēku pretī nāvei un iznīcībai. “No tā izriet,” lasām dokumentā, “ka pestīšana, ko ticība sludina, attiecas ne vien uz mūsu iekšējo pasauli, bet uz visu mūsu būtni tās veselumā. Dievs savā mīlestībā radīja visu personu – ar miesu un dvēseli – pēc sava attēla un līdzības, un paaicināja to dzīvei vienotībā ar Viņu” (7. n.). Bīsk. Ladaria piebilda, ka saskaņā ar kristīgo ticību, ne tikai dvēsele ilgojas pēc pestīšanas, bet arī miesa.
Lai labāk izprastu šo ar Pestītāju Jēzu Kristu saistīto lielo novitāti, ko neņem vērā minētās tendences, no jauna jāpievērš uzmanība tam, kā Jēzus ir Glābējs. “Viņš neaprobežojās tikai ar to, lai parādītu mums ceļu pie Dieva – ceļu, ko pēc tam mēs varētu noiet paši, paklausot Viņa vārdiem un sekojot Viņa paraugam. Lai atvērtu mums atbrīvošanas durvis, Kristus pats kļuva par ceļu”, lasām vēstulē (11. n.).
Jēzus, Tēva iemiesotais Dēls, ir vienīgais Glābējs – uzsvēra Ticības Mācības kongregācijas prefekts. Viņš atklāj Dieva nesavtīgās darbības absolūto primātu (sal. 9. n.), pierādot, ka neopelaģiāņu individuālistiskais skatījums ir pilnīgi nepamatots, jo žēlastība, pat ja tā prasa cilvēka sadarbību, vienmēr “iet” pa priekšu. Vienlaikus, “caur sava Dēla cilvēcisko darbību, Tēvs gribēja atjaunot mūsu rīcību, lai mēs, kļūdami līdzīgi Kristum, varētu darīt ‘labos darbus, ko Dievs sagatavojis, lai mēs tanīs dzīvotu’ (Ef 2, 10)” (9. n.).
Bīskaps Ladaria Ferrers arī atgādināja, ka pestīšana nav tikai iekšēja un sentimentāla lieta, kā to gribētu neognostiķi. Tā kā Kristus kļuva cilvēks, Viņš “noteiktā veidā ir sevi saistījis ar ikvienu cilvēku” (Gaudium et spes, 22) un ir iedibinājis jaunu attiecību ar Dievu, savu Tēvu, un ar visiem cilvēkiem kārtību. Cilvēks rod savu piepildījumu tieši attiecībās ar Dievu un saviem brāļiem.
Prezentācijas noslēgumā bīskaps izteica cerību, ka šī vēstule palīdzēs ticīgajiem labāk apzināties savu “Dieva bērnu” (Rom 8, 16) cieņu. Pestīšanu nevar aprobežot vienkārši ar vēsti, sava veida praksi, gnozi vai iekšēju sajūtu. Ne velti, enciklikā “Deus caritas est” Benedikts XVI norāda, ka kļūšanas par kristieti pamatā ir nevis ētisks lēmums vai kāda cēla ideja, bet satikšanās ar dzīvo Personu, kas paver jaunus dzīves apvāršņus un piešķir tai izšķirošu virzību (sal. 1).
Vēstules “Placuit Deo” 5. un 6. nodaļa ir veltītas eklezioloģijai. Tajā teiktais vedina mūs uz pārdomām par to, kur un kādā veidā varam iemantot pestīšanu. Šī vieta ir Baznīca. Tas, kurš Baznīcā satiek savu Glābēju Jēzu Kristu, nevar Viņu nesludināt citiem. Šāds cilvēks kļūst par misionāru un ir cerības pilns. Dokumenta noslēgumā tiek izcelta kristīgās dzīves misionārā un eshatoloģiskā dimensija.
