Leons XIV Vasarsvētku vigīlijā: Jēzus Gars izmaina pasauli, izmainot sirdis
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Uzrunājot 70 tk. Svētā Pētera laukumā klātesošo ticīgo, pāvests sacīja:
«Mīļās māsas un brāļi!
Radītājs Gars, ko mēs piesaucām dziesmā – Veni creator Spiritus –, ir Gars, kas nolaidās pār Jēzu, Viņa misijas klusais galvenais varonis: “Kunga Gars ir pār mani” (Lk 4, 18). Lūdzot, lai Viņš apmeklē mūsu prātus, vairo valodas, atdzīvina maņas, piepilda ar mīlestību, stiprina miesas, dāvā mieru, mēs esam atvērušies Dieva Valstībai. Tā ir atgriešanās saskaņā ar Evaņģēliju: vēršanās uz Valstību, kas jau ir tuvu.
Jēzū mēs redzam un no Jēzus dzirdam, ka viss mainās, jo Dievs valda, jo Dievs ir tuvu. Šajā Vasarsvētku priekšvakarā mēs esam dziļi iesaistīti Dieva, Viņa Gara tuvumā, kas saista mūsu dzīves stāstus ar Jēzus dzīves stāstu. Tas ir, mēs esam iesaistīti jaunajos darbos, ko Dievs dara, lai piepildītos Viņa dzīvības griba un gūtu virsroku pār nāves gribu.
“Viņš mani svaidīja un sūtīja mani sludināt Evaņģēliju nabagiem, gūstekņiem pasludināt atbrīvošanu un aklajiem redzi, nomāktos palaist brīvībā, pasludināt Kunga žēlastības gadu” (Lk 4,18-19). Šeit mēs jūtam Hrizmas smaržu, ar ko tika apzīmēta arī mūsu piere. Kristība un Iestiprināšana, dārgie brāļi un māsas, mūs vienoja ar Jēzus pārveidojošo misiju, ar Dieva Valstību. Tāpat kā mīlestība mums padara pazīstamu mīļa cilvēka smaržu, tā arī šovakar mēs atpazīstam viens otrā Kristus smaržu. Tas ir noslēpums, kas mūs pārsteidz un liek padomāt.
Vasarsvētkos Marija, apustuļi, mācekles un mācekļi, kas bija kopā ar viņiem, tika piepildīti ar vienotības Garu, kas viņu atšķirības uz visiem laikiem iesakņoja vienīgajā Kungā Jēzū Kristū. Nevis daudzas misijas, bet viena misija. Nevis introverti un strīdīgi, bet ekstraverti un spoži. Šī Svētā Pētera laukums, kas ir kā atvērts un viesmīlīgs apskāviens, brīnišķīgi izsaka Baznīcas vienotību, ko katrs no jums piedzīvo dažādās asociatīvās un kopienas pieredzēs, no kurām daudzas ir Vatikāna II koncila augļi.
Manas ievēlēšanas vakarā, ar aizkustinājumu skatoties uz šeit sapulcējušos Dieva tautu, es atcerējos vārdu „sinodalitāte”, kas labi izsaka to, kā Gars veido Baznīcu. Šajā vārdā atskan vārds syn jeb ar, kas ir Dieva dzīves noslēpums. Dievs nav vientulība. Dievs ir „kopā” pats sevī – Tēvs, Dēls un Svētais Gars – un Dievs ir kopā ar mums. Tajā pašā laikā sinodalitāte mums atgādina ceļu – odós –, jo tur, kur ir Gars, tur ir kustība, tur ir ceļš. Mēs esam tauta, kas atrodas ceļā. Šī apziņa mūs neattālina, bet gan iegremdē cilvēcē, kā raugs mīklā, kas to visu raudzē. Kunga žēlastības gads, ko izsaka Jubileja, ietver sevī šo raudzēšanu. Pasaulē, kas ir sašķelta un kurā nav miera, Svētais Gars mūs māca iet kopā. Zeme atpūtīsies, taisnība uzvarēs, nabagi priecāsies, miers atgriezīsies, ja mēs vairs neuzvedīsimies kā plēsēji, bet kā ceļotāji. Vairs ne katrs par sevi, bet saskaņojot savus soļus ar citu soļiem. Neiznīcinot pasauli ar alkatību, bet, kā mums māca enciklika Laudato si’, to kopjot un sargājot.
Mīļie, Dievs radīja pasauli, lai mēs būtu kopā. „Sinodalitāte” ir šīs apziņas ekleziālais nosaukums. Tas ir ceļš, kas prasa, lai katrs atzīst savu parādu un savu dārgumu, jūtoties kā daļa no kopuma, ārpus kura viss izkalst, pat visoriģinālākās dāvanas. Redziet: visa radība pastāv tikai kopā, kas dažkārt ir bīstami, bet tomēr kopā (sal. Laudato si’, 16; 117). Un tas, ko mēs saucam par „vēsturi”, veidojas tikai kopā sanākot, kopā dzīvojot, kur nereti ir pilns ar nesaskaņām, bet tomēr kopā dzīvojot. Pretējais ir nāvējošs, bet diemžēl mēs to redzam katru dienu. Tad lai jūsu agregācijas un kopienas kļūst par brālības un līdzdalības trenažieru zālēm, ne tikai kā tikšanās vietas, bet kā garīguma vietas. Jēzus Gars izmaina pasauli, jo izmaina sirdis. Tas iedvesmo to kontemplatīvo dzīves dimensiju, kas noraida pašapliecināšanos, kurnēšanu, strīdus, dominēšanu pār sirdsapziņām un resursiem. Kungs ir Gars, un tur, kur ir Kunga Gars, tur ir brīvība (sal. 2 Kor 3, 17). Tādēļ patiess garīgums liek mums uzņemties visaptverošu cilvēcisko attīstību, aktualizējot mūsu vidū Jēzus vārdus. Tur, kur tas notiek, tur ir prieks. Prieks un cerība.
Evaņģelizācija, dārgie brāļi un māsas, nav cilvēcisks sasniegums pasaulē, bet gan bezgalīga žēlastība, kas izplatās no Dieva Valstības pārveidotajām dzīvēm. Tā ir Svētību ceļš, ceļš, ko mēs ejam kopā, atrazdamies starp „jau” un „vēl ne”, izsalkuši un izslāpuši pēc taisnības, garā nabagi, žēlsirdīgi, lēnprātīgi, sirdsšķīsti, miera nesēji. Lai sekotu Jēzum šajā ceļā, ko Viņš izvēlējās, nav vajadzīgi spēcīgi atbalstītāji, pasaulīgi kompromisi, emocionālas stratēģijas. Evaņģelizācija ir Dieva darbs, un, ja dažreiz tā notiek caur mums, tad tā notiek pateicoties saiknēm, ko tā padara iespējamas. Tāpēc esiet dziļi saistīti ar katru atsevišķo Baznīcu un draudzi, kurā dzīvināt savas dāvanas un dalāties tajās. Tad mēs, pulcējušies ap saviem bīskapiem un sinerģijā ar visiem pārējiem Kristus Miesas locekļiem, rīkosimies harmoniskā vienotībā. Izaicinājumi, kas ir cilvēces priekšā, būs mazāk biedējoši, nākotne nebūs tik tumša, būs vieglāka izšķiršana. Ja mēs kopā paklausīsim Svētajam Garam!
Marija, apustuļu Karaliene un Baznīcas Māte, aizbildini par mums!»
